Solvita Krese: "Nepacietīgā dzīve"
Jau vairākus gadus esmu centusies katras īsās un nepastāvīgās Latvijas vasaras laikā nedēļu pavadīt pie jūras. Pēdējos gados tā parasti ir bijusi mana vienīgā atvaļinājuma nedēļa, kas izrauta no nebeidzamo darba uzdevumu un pienākumu kaudzes. Šāda dzīve, protams, ir manas pašas izvēle, taču sajūta, ka varbūt tomēr būtu jauki darīt lietas citādi, vēl aizvien šad un tad manā prātā ložņā, ik pa brīdim uzspridzinot kādas blīvi plānotās dienas kārtības bastionu.
Šīs vasaras atvaļinājuma nedēļa tiek pavadīta Mazirbē, senā lībiešu ciematā jūras krastā. Te nav ne televizora, ne datora, tikai pastaigas gar jūras krastu, galda spēles ģimenes lokā un ciemošanās pie kaimiņiem. Viens no tiem, kinorežisors Juris Poškus, mani iepazīstina ar vietējo "lielveikalu". Sēžot uz velosipēdiem, dodamies Dundagas virzienā; apmeklējam kādu mājas sētu, saimniece mūs ieved kūtī, lai ielejam svaigu pienu stikla burkās, ko esam paņēmuši līdzi. No turienes dodamies uz "olu nodaļu". Vistas tiek padzītas, pīles nostāk, un saimniece savāc mums dažus desmitus olu. "Dzeramā ūdens nodaļā" mūs sagaida meža strauts, un turpat blakus ir sēņu "izstāde". Es jūtos satraukti un laimīgi, man ir aizdomas, ka šo laimes sajūtu izraisa šīs privilēģijas ekskluzivitāte un atpūtnieciskā eiforija. Vai arī vēlme palēnināt mūsu ikdienu ir pāraugusi pilnīgā, akūtā nepieciešamībā? Varbūt ātruma samazināšana ir kļuvusi par būtisku mūsdienu cilvēka izdzīvošanas komplekta sastāvdaļu?
"Downshifting" ir sarežģīti tulkojams jēdziens, ko varētu skaidrot šādi: palēnināt tempu, lai kritiski izvērtētu vispārpieņemtos patēriņa standartus un panākumu jēdzienus, uzsvērtu nepieciešamību līdzsvarot darbu un atpūtu, pievērstos personīgajai attīstībai un "izkļūtu no mūsdienu sabiedrības uzspiestā pelītes skrējiena". Downshifting ir kļuvusi par plaši izplatītu globālu kustību un sociālās uzvedības kodeksu, kā arī iedvesmas avotu šī gada festivāla "Survival Kit" veidotājiem un māksliniekiem.
Pārkārtojot ierasto vērtību hierarhiju, atsakoties no nepārtrauktas nepieciešamības pēc arvien pieaugošas produktivitātes vai peļņas gūšanas, samazinot personīgo ikdienas patēriņu, saudzējot dabas resursus un atvēlot vairāk laika, lai ieklausītos sevī un apkārtējos, mēs varam izveidot paši savu izdzīvošanas komplektu, kas ir piemērots individuālai lietošanai. Iespējams, daudz ko varam iegūt, apstrīdot kapitālistiskās sistēmas kontroli pār mūsu laiku un nojaucot regulēto darba stundu un atpūtas vai brīvā laika attiecības, kuras tā vietā varētu veltīt radošai attīstībai vai vienkārši dzīves baudīšanai. Bēgšana no "pelīšu skrējiena" dažkārt var būt spēcīgs stimuls mainīt apstākļus, kas kļuvuši apgrūtinoši vai nepanesami. Pēdējo desmit gadu laikā "atteikšanās" ir kļuvusi populāra prakse arī mākslā, aicinot izvairīties no vispārpieņemtajiem procesiem un liekot uzsvaru mākslinieka autonomijai.
Mēs varam arī uzskatīt, ka "downshift" izpausmes ir tikai vēl viena Rietumu pasaules kaprīze, "jaunā vienkāršība", vēl viena dzīvesveida tendence, ko var attīstīt un pilnveidot, balstoties uz iedibinātu sociālo garantiju sistēmu un dažādiem atbalsta mehānismiem. Visticamāk, ka "Jaunajā Eiropā" lejupslīde biežāk ir ārējo apstākļu uzspiesta realitāte; nevēlama situācija, kas ir jāpieņem. Varētu pat teikt, ka Latvijā daudzi cilvēki atrodas nebeidzamā downshifting režīmā... sociāli neaizsargāti, nedroši par savu nākotni, bruņojušies ar vairākām jauniegūtām prasmēm - spēju paši audzēt pārtiku savos mazdārziņos, marinēt un konservēt novāktos augļus un dārzeņus, lai izdzīvotu garajās ziemās, pārveidot lietotu apģērbu inovatīvos dizaina risinājumos, bezgalīgi pārstrādāt un atkārtoti izmantot ikdienas patēriņa preces, lai pagarinātu to kalpošanas laiku un piešķirtu jaunu funkciju.
Izteikti romantizēts priekšstats par šo alternatīvo dzīves stratēģiju ir Henrija Deivida Toro grāmatā "Voldena jeb Dzīve mežā", ko varētu uzskatīt par "downshifting" svēto rakstu. 1845. gada 4. jūlijā 27 gadus vecais Toro devās uz mežu, apmetās pie Voldenas dīķa un uzcēla mājiņu, kurā pavadīja divus gadus, divus mēnešus un divas dienas, dzīvojot vienkāršu un nesteidzīgu dzīvi un rakstot grāmatu. "Es devos uz mežu, jo vēlējos sākt dzīvot apzināti, lai piedzīvotu autentisku dzīves modeli un secinātu, vai nevaru šeit iemācīties to, ko pati dzīve var man iemācīt, un, tuvojoties nāvei, neatklātu, ka līdz tam es nemaz neesmu īsti dzīvojis. Es nevēlējos pieredzēt fiktīvo dzīves versiju, jo mans laiks pārāk dārgs, turklāt vēlme izvairīties no rezignācijas mani nepamet, ja vien tā nebūs vitāli nepieciešama," Torū raksta savā grāmatā.
Izvairīties no samierināšanās un likteni un dzīvi, kas nav nemaz nav patiesi dzīve... Kā vispār atbildēt uz šādu visaptverošu jautājumu: Kas ir dzīve? Vai darbs nav ieņēmis galveno vietu mūsdienu cilvēka dzīvē? Darbs no nepieciešamā ikdienas maizes pelnīšanas līdzekļa ir kļuvis par nodarbošanos, identitātes veidotāju un panākumu mērauklu, kā arī izklaidi. Tradicionālā izpratne par darbu ir būtiski mainījusies pēcpadomju laikā; ikdienas darba un brīvā laika sadalījums ir kļuvis elastīgāks, sapludinot robežas starp dažādām mūsu dzīves telpām un lomām.
Peļņa, izaugsme un attīstība ir vieni no svarīgākajiem jēdzieniem ekonomikas terminoloģijā - tos lieto kā veiksmes ekvivalentus. Nākotnes kā nepārtrauktas augšupejošas ekonomiskās izaugsmes līknes vīzija iedvesmo ne tikai ekonomistus un politiķus, bet arī motivē daudzus individuālos patērētājus. Saistīta ar IKP skaitļiem, šī izaugsme būtībā ir naudas vērtība, tās plūsma, kas cirkulē ekonomikā. Tai nav tiešas ietekmes uz indivīda personīgās labklājības vai kādas vispārējas sociālās laimes pieaugumu.
Iespējams, dzīvojot vienkāršāk un nesteidzīgāk, aizstājot peļņu ar ilgtspējību, radošumu ar radīšanu, patēriņu ar domāšanu, ekonomisko uzplaukumu ar kvalitatīvu kultūras telpu, mēs kļūsim laimīgāki, gudrāki un pašpietiekamāki.
Salīdzinot Rietumeiropas un Austrumeiropas māksliniekus, serbu izcelsmes mākslinieks Mladens Stilinovičs (Mladen Stilinović) norāda, ka rietumniekiem trūkst slinkuma, brīvas domāšanas telpas, kurā radīt. Šeit, šķiet, būtu gluži vietā atsaukties uz vienu no ietekmīgākajiem un radikālākajiem 20. gadsimta māksliniekiem Marselu Dišānu (Marcel Duchamp), kurš kādā intervijā teicis: "Es būtu vēlējies strādāt, bet dziļi sirdī esmu ārkārtīgi slinks. Man labāk patīk dzīvot un elpot nekā strādāt. [...] Tāpēc, ja vēlaties, mana māksla būs pati dzīvošana: katra sekunde, katra elpa ir darbs, kas nav neku rpierakstīts, kas nav ne vizuāls, ne cerebrāls fiksējums. Tā ir sava veida pastāvīga eiforija."
Varbūt tieši māksla palīdz mums sasniegt šo eiforiju un attīstīt spēju priecāties par vienkāršu un nesteidzīgu dzīvi. "Mūzikas mērķis ir attīrīt un nomierināt prātu," minējis Džons Keidžs, kurš pats nodzīvoja pārsteidzoši pieticīgu un bagāti piesātinātu dzīvi. Ir svarīgi nepalaist garām brīdi, kad prāts piedāvā pareizo risinājumu - un var gadīties, ka jums pat nav jāpārceļas uz mājiņu mežā, lai sadzirdētu šo aicinājumu.