Solvita Krese: "Lēnās revolūcijas kartēšana"
Ejot garām „Kaņepes Kultūras centra" ēkai, vairākkārt esmu apstājusies un pētījusi Occupy everything simbolu, kas uzkrāsots uz mājas brandmūra. Vienreiz pat esmu to nofotografējusi un attēlu aizsūtījusi kādam citā pasaules malā dzīvojošam draugam. Occupy zīme Rīgas centrā ievelk neierastu vaibstu Latvijas salīdzinoši rāmajā sociālpolitiskajā klimatā un vēlreiz apliecina, ka mēs esam neizbēgami saistīti kopīgā tīklā ar pasaules norisēm un ka arī šeit joprojām ir dzīvs pretestības gars.
Okupēšanai kā revolucionārai taktikai ir visai ilga vēsture, sākot ar fabriku ieņemšanu Itālijā pēc pirmā Pasaules kara, Sorbonu 1968. gadā un beidzot ar Gezi parku Stambulā šī gada pavasarī. Occupy Wall Street akcija Ņujorkā, kas pārsteidzoši īsā laikā izvērtās par globālu kustību, kura atbalsojās Grieķijā, Spānijā, Izraēlā un citās valstīs, iezīmēja jauna veida sabiedrības attiecības ar politiku un mainīja tradicionālo protesta retoriku. Komentējot occupy kustības popularitātes fenomenu, kultūras un mediju teorētiķis Makenzijs Varks izteicies, ka, ieņemot nelielu publisko skvēru netālu no Wall Street finansiālā kvartāla, occupy akcija to ir pārvērtusi alegorijā.
Bet, lai iezīmētu pasaules kartes teritorijas, ko iekrāsojis pretestības vilnis pret sistēmu, kuras rokās ir politiskā un ekonomiskā kontrole, varam atskatīties arī uz Arābu pavasara notikumiem un pret Putina režīmu vērstajām demonstrācijām un protesta akcijām Krievijā.
Tie vairs nav notikumi, ko organizē saujiņa kreiso intelektuāļu vai aktīvistu, bet masīva visaptveroša kustība, kas joprojām turpina plesties plašumā, veidojot lielas sabiedrības daļas dominējošo noskaņojumu. Pārsteidzoši, cik daudz šīm dažādās pasaules malās sakņotajām un atšķirīgās prasībās fokusētām kustībām ir līdzību. Lēnā revolūcija aktualizējusi marginalitāti, apvēršot spēka pozīcijas un apšaubot centra dominanci, tā ir nehierarhiska kustība, kas izaugusi no indivīdu nepieciešamības un attīsta tiešās demokrātijas tradīcijas. Šai kustībai nav nacionālo robežu, nav līderu, nav politisko manifestu.
Galvenā prasība ir mainīt pastāvošo sistēmu vai arī radīt jaunu alternatīvu esošajai. Kāda gan ir iespējamā alternatīva? Vai kritiskā tradīcija nav nonākusi sava veida strupceļā, kritizējot pastāvošo situāciju, bet nespējot piedāvāt jaunu nākotnes vīziju, jaunu utopiju?
Slavojs Žižeks, komentējot occupy kustību, apgalvo, ka tās dalībnieki nebaidās gribēt to, ko viņi vēlas, nebaidās vēlēties neiespējamo. Viņi vēlas okupēt savus sapņus, mainot ierasto protesta kustību kodu, kas paredz skaidri formulētu un mērķtiecīgu rīcību. Tā vietā, lai izvirzītu konkrētas prasības, tiek atmaskota un interpretēta realitāte, kas norisinās mūsu acu priekšā.
Ko gan mākslinieks var darīt šādā seismiskā situācijā? Vai iespējams mainīt vai ietekmēt situāciju? Kādas stratēģijas var noderēt, bieži vien atrodoties visai marginālā pozīcijā?
Vienā no protesta artikulācijas segmentiem, ko varētu dēvēt par tā simbolisko līmeni, aktualizējas nepieciešamība atrast protesta valodu – tā vokalizāciju, verbalizāciju, vizualizāciju. Publiskā telpa, ielas, laukumi, internets, sociālie tīkli kļūst par cīņas teritorijām. Par vienu no ietekmīgākajiem ieročiem kļūst attēls, kura spēks tiek multiplicēts, katru reizi tam parādoties televīzijas, datora vai telefona ekrānos. Vēsture tiek rakstīta ar attēlu palīdzību, kas, apejot ideoloģiski kontrolētās mediju teritorijas, brīvi nonāk virtuālajā telpā un piedāvā atšķirīgas interpretācijas un faktus. Vizuālās zīmes veido universālu valodu un jaunus sociālos kodus, kas palīdz revolūcijas artikulācijai. Attēlu kontrabanda, sabiedrības apsēstība ar realitātes dokumentēšanu, nekautrīga apropriācija, intervences publiskajā telpā, atsauces un zemsvītras piezīmes, izmantojot partizānu taktiku, kļūst par lēnās revolūcijas instrumentiem.
Mākslas teorētiķes Iritas Rogofas kultūras telpā ieviestais termins „kontrabanda” varētu būt viena no šīm slēptajām stratēģijām, kurai piemīt spēcīgs potenciāls zināšanu, teksta, skaņas un vizuālu materiālu „pārvešanai” un kas būtiski konceptualizē jaunu kultūras praksi un piedāvā svaigu impulsu kritiskajai tradīcijai.
Mākslas teorētiķes Iritas Rogofas kultūras telpā ieviestais termins „kontrabanda” varētu būt viena no šīm slēptajām stratēģijām, kurai piemīt spēcīgs potenciāls zināšanu, teksta, skaņas un vizuālu materiālu „pārvešanai” un kas būtiski konceptualizē jaunu kultūras praksi un piedāvā svaigu impulsu kritiskajai tradīcijai.
Nesen pārlasītājā „Ātrās revolūcijas rokasgrāmatā”(1) izskan aicinājums nebūt garlaicīgiem un negarlaikot citus, neiestrēgt paredzamajā un ierastajā. Izgudrot pašiem savu taktiku, spēli, spert pirmo soli, pirms kontroles sabiedrība ir paspējusi neordinārās idejas un risinājumus klasificēt, pakļaut, pārņemt un padarīt par sistēmas sastāvdaļām.
„Ja es nevaru dejot, tad tā nav mana revolūcija,” savulaik no saviem domubiedriem saņēmusi nosodošu piezīmi par aizrautīgu dancošanu kādā mājas ballītē, kaismīgi izteikusies leģendārā anarhiste un feminisma ideju aizstāve Emma Goldberga. Var tikai viņai piekrist un, turpinot Jozefa Boisa domu, ka māksla ir vienīgais evolucionāri revolucionārais spēks, kas var mainīt “sociālo organismu”, apgalvot, ka, izejot ārpus galeriju un muzeju sienām, mēs varam, apzinot dažādas intervences formas sociālajā tekstūrā un kartējot mākslinieciskās un pilsoniskās aktivitātes spontānās izpausmes, okupēt visu ar radošu ideju palīdzību un iebrukt mainīgajā pasaulē, lai padarītu to labāku. Un atcerēties, ka būtiski ir nebaidīties gribēt to, ko tu vēlies, nebaidīties vēlēties neiespējamo.
_____
(1) http://howtocamp.takethesquare.net/2012/09/05/quick-guide-for-a-revolution-english/