"Dienvidi—Dienvidaustrumi"
Galerija “Osage“, Honkonga, 2015
“Radošās stratēģijas” ir daļa no ilgtermiņa daudznozaru projekta, kas ietver teorētisko pētījumu, dažādas aktīvisma formas un kritiskus pārdomu procesus. Projekts radies 2010. gadā, kad māksliniece to uzsāka ar mērķi kartēt un veicināt radošās stratēģijas, tā aktualizējot sociālās problēmas, sniedzot atbalsta risinājumu meklējumos gan mikro, gan makro līmeņos. Līdz šim realizēti trīs projekta moduļi – “Ikdienas novirzes” (Zagreba, Horvātija, 2010 / Ūsti pie Labas, Čehijas Republika, 2011), kas veltīts publisko telpu potenciālam, “Iekarojot un veidojot kopīgo” (MUAC, Mehiko, 2013), kas balstīts Mehiko pilsētas atpalikušo rajonu dažādo iedzīvotāju grupu pašorganizēšanās pieredzē, un “Uzsāksim labāko, ko spējam: Rīkkopa kopīgai rīcībai” (galerija Nova, Zagreba, 2014).
“Survival K(n)it” ekspozīcijā skatāma daļa no projekta trešā moduļa. Projekts pievēršas aktuālajām darbinieku pašorganizēšanās problēmām un citām sabiedrības iniciatīvām Horvātijā, kā arī plašākam sociālo tēmu lokam. Andreja Kulunčica realizēja projektu ciešā sadarbībā ar vietējo aktīvistu grupām un strādnieku arodbiedrībām, tādām kā Tiešā demokrātija skolās, kā arī Jaunā Savienība un BRID – Strādnieku iniciatīvas un demokratizācijas organizācija, Sieviešu Fronte, Fem Fronte jeb Tiesības uz pilsētu, kā arī virkni citu organizāciju un personu, kuri projektā piedalījās ar daudzām diskursīvām darbībām, izveidojot arī rīkkopu vienotai rīcībai.
Projekta aktualitāti noteica sociālās drošības sistēmas sabrukums, masveida bezdarbs un nestabilais darba tirgus Horvātijā. Īpaša nozīme bija augošajam nabadzības, strādnieku pašorganizēšanās, tiešās demokrātijas, sociālās solidaritātes, pilsoņu pašorganizēto aktivitāšu fenomeniem un kontekstuālajai teoloģijai. Rīgā piedāvātās prezentācijas centrā ir filma, kas nosaukta pēc video ar nosaukumu “Ko man devusi mūsu cīņa?”. Filmu Kulunčica veidojusi, strādājot pie Zagrebas izstādes varianta, pētot strādnieku cīņas un pašorganizācijas iespējas nemierīgajos koruptīvās privatizācijas un sociālās erozijas apstākļos Horvātijā.
Tas ir attīstītībā esošs projekts, kas sākās 2014. gadā, un turpinās visu 2015. gadu. Veidots kā interviju virkne ar dažādu strādnieku cīņu protagonistiem, video parāda strādniekus, fabrikas, kompānijas, arodbiedrības un nevalstiskās organizācijas, kuras protestē un aizstāv strādnieku tiesības dramatiskās sociālās drošības sistēmas sabrukuma apstākļos.
Kādas ir strādnieku pašorganizācijas iespējas mūsdienās? Kāda ir arodbiedrību un nevalstisko organizāciju loma protestos un strādnieku tiesību aizstāvībā? Kādas ir strādnieku streiku un publisko aizstāvības kampaņu reālās iespējas?
Kopā ar video, instalācija Rīgā ietver telpisku vienību un portatīvu skaidrojošo vārdnīcu. Šie elementi pievērš auditorijas uzmanību un aicina ņemt tos savās rokās, lai veicinātu kopīgu rīcību, meklējot alternatīvus risinājumus kapitālisma radītajām problēmām.
Par mākslinieci
Māksliniece Andreja Kulunčica dzīvo un strādā Zagrebā. Savos darbos pievēršas dažādiem sociālo attiecību aspektiem un aktuālām mākslas praksēm, kas ietver dažādus darba procesus un starpdisciplinārus projektus. Piedalījusies vairākās starptautiskās izstādēs: Documenta 11, Kāselē; Manifesta 4, Frankfurtē; Stanbulas biennālē; 10. Indijas triennālē, Jaundeli; Liverpūles biennālē; Day Labor, P.S.1, Ņujorkā. Radošā prakse balstīta jaunu sabiedriskuma un komunikācijas situāciju modeļu izpētē, sociālo tēmu aktualitātē, konfrontācijā ar dažādām sabiedrības grupām un sadarbojoties dažādu kolektīvu projektu realizēšanā. Viņa veido starpdisciplināros tīklojumus, uztverot mākslinieka darbību kā izpētes darbu, pašorganizācijas un sadarbības procesu. Māksliniece bieži aicina skatītājus aktīvi iesaistīties un “pabeigt” darbu. Dažas no Kulunčicas biežāk risinātajām tēmām ir sasaiste starp ekonomiku, feminismu un rasismu.