"Astoņas Survival Kit atslēgas", Solvita Krese un Inga Lāce
Pagājušajos Ziemsvētkos mēs [1] no pazīstamas sabiedrisko attiecību speciālistes un jogas skolotājas dāvinājumā saņēmām mandalu krāsojamo grāmatu. Jaunā gada pirmajā biroja sapulcē, gan ironiski pasmejoties, ķērāmies pie krāsošanas. Pašreiz, kad darbīgais gads jau pāri pusei, izkrāsota arī daļa no mandalām. Šķirstot krāsojamo grāmatu, nenākas grūti atsaukt atmiņā neskaitāmās sapulces un tajās valdošo noskaņojumu – kolektīvās emociju gammas nospiedumu – un nojaust šīs nodarbes līdzsvarojošo efektu, kas palīdz uzturēt harmonisku sadzīvošanu kolēģu starpā.
Nekad iepriekš nebiju pievērsusi uzmanību tiem grāmatnīcu plauktiem, kuros, izrādās, var atrast virkni krāsojamo grāmatu pieaugušajiem. Kas gan mudina pieaugušos ar tādu azartu asināt zīmuļus un atgriezties pie bērnu dienās iecienītās nodarbes? Krāsošanas terapeitiskais efekts, prāta nomierināšana un meditācijai līdzīgais stāvoklis? Līdzīgi citiem simptomiem, krāsojamo grāmatu pieaugušajiem ierindošanās daudzu valstu dižpārdokļu saraksta augšgalā signalizē par “jaunā garīguma” vilni, kas pārpludinājis lielu daļu pasaules, bieži vien aizskalojot racionālu un kritisku domāšanu. Mēs varam palūkoties uz vēsturi kā ciklisku attīstības procesu, pa kuras lineāro laika līkni virzās mūsu vertikālā, personīgā laika dimensija, aptverot dažādus “šeit un tagad” aspektus, kas mudina meklēt patvērumu dzenbudisma un tantras meditācijās, sūfiju atziņās, šamaņu rituālos un geštaltterapijas konsultācijās. Līdzīgas vibrācijas vērojam gan 20. gs. sākumā, gan 60. gados, kad Austrumu mācībām un citiem garīguma meklējumiem pievērsās arī daudzi tā laika mākslinieki un kultūrvides pārstāvji. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā neskaitāmās vairāk vai mazāk noslēgtās sabiedrības grupās tika popularizēti noslēpumaini un hermētiski teksti, kuru autori ir tādi izglītoti cilvēki kā Helēna Rēriha, Helēna Blavatska, Elisters Kroulijs, Annija Besanta un citi.
Gluži neizskaidrojama ir arī ievērojamā psihoanalītiķa Karla Gustava Junga “Sarkanā grāmata” – kaligrāfiskā rokrakstā sarakstīts darbs, kas tapis 16 gadu garumā un ko iedvesmojušas aktīvās iztēles seansos satiktās būtnes. Jungs katru rītu sāka ar mandalas zīmējumu savā piezīmju bloknotā, kas, viņaprāt, atainoja viņa tā brīža iekšējo stāvokli: “Manas mandalas bija kriptogrammas [..], kurās es ieraudzīju pats sevi – proti, visu savu būtību…”[2 ] Tāpat kā Jungs, arī citi mistisko tekstu autori izpaudās tēlu vizualizācijā – kā, piemēram, Elisters Kroulijs un Rūdolfs Šteiners –, kā arī ar savām idejām iedvesmoja laikabiedrus māksliniekus. Piemēram, Annijas Besantas domformu teorija un attēlojumi kalpoja kā impulss Vasilija Kandinska teorētiskajiem pārspriedumiem un vizuālajiem tēliem, attīstot abstrakto mākslu kā ideālu veidu cilvēces universālo emociju un ideju atveidei.
Arī Markosa Lutjensa darbs šī festivāla ietvaros top kā mīklains vēstījums, ko iedvesmo attēls, kas notverts uz kādas K. K. fon Stricka villas glazēto podiņu krāsns virsmas. Mākslinieks darbojas kā medijs, kas ar hipnozes palīdzību ieved skatītāju zemapziņas kambaros un aicina sazināties ar Stricka villas garu pasauli. Savukārt Reinis Virtmanis ved mūs pa noslēpumainā mistiķa Jēkaba Zimmela Ziemeļa pēdām, atsaucoties gan uz viduslaiku kristīgajiem mistiķiem, gan Austrumu garīgajām praksēm un noslēpumainajām zināšanām.
Abstraktās mākslas pioniere – Hilma af Klinta savus darbus pārsvarā radīja, izmantojot okultajos seansos iegūto informāciju un sekojot dievišķās rokas vadībai, kā arī iedvesmojoties no teozofijas idejām. Taču viens no lielākajiem pārsteigumiem mūsdienu mākslas pasaulei ir Emmas Kuncas daiļrade. 20. gadsimta sākumā viņā dzīvoja mazā Šveices ciematiņā un uzskatīja sevi par pētnieci, dziedināja cilvēkus un veica dažādus pārsteidzošus eksperimentus ar augu, mākoņu un citu dabas parādību polarizēšanu. Uz smalki sarūtota papīra ar svārsta palīdzību viņa radīja zīmējumus, kuros bija iekodēta aizšifrēta zīmju sistēma ar pasaules lielajām likumsakarībām. Pēc transam līdzīgā zīmēšanas seansa māksliniece izvērsti un detalizēti tulkoja savus darbus, saskatot tajos pat vēstījumus par tā laika politiskajām kolīzijām. Līdzīgi kā Hilma af Klinta viņa aizrāvās ar botāniku un apgalvoja, ka cilvēces attīstībā ir būtiski nezaudēt saikni ar dabu. Lai arī viņas darbi tapa kā medija vēstījumi, tiem piemīt matemātiska precizitāte un ģeometrisku formu tīrība.
Vairāku iepriekš minēto autoru darbus iespējams klasificēt kā sakrālās ģeometrijas piemērus, kas ezotēriskās tradīcijas ietvaros ar neverbāliem izpausmes līdzekļiem liecina par pasaules uzbūvi, par sakrālās pasaules pretstatīšanu pirmmatērijas haosam. Arī daudzas mums labi pazīstamas dabas formas ir radītas, sekojot kādam vienotam principam, kas nosaka šo struktūru uzbūvi un formu, ko var novērot, aplūkojot koka lapu, sniegpārsliņu, smilšu rakstu jūras krastā vai cilvēka ķermeni, kas proporcionāli atbilst gan pentagrammai, gan zelta griezumam.
Helēna Blavatska savā darbā “Slepenā doktrīna” ģeometriju sauc par “piekto dievišķīgo zinātni jeb piekto no Septiņām atslēgām, lai piekļūtu universālajai ezotērikas valodai un simboliem”. [3] Atslēgu šeit var interpretēt kā ceļu, kas katram – savs. Septiņi ceļi ved uz vienoto mērķi, kurā katrs nonāk no citas puses, bet durvis nav atveramas, ja neesi izmantojis kādu no septiņām atslēgām.
Veids, kādā pie ģeometriskās abstrakcijas nonāk Latvijā maz zināmais mākslinieks Žanis Valdheims (1909–1993), kas lielu daļu dzīves pavadījis Kanādā, ir visai atšķirīgs no iepriekšminēto mākslinieku ceļa. Viņš studē filozofiju, psiholoģiju, fiziku un interesējas par kosmoloģiju. Valdheims meklē atbildes par lietu kopsakarībām, cilvēka prāta un uzvedības mijiedarbību un mēģina saprast absolūtas harmonijas iespējamību. Turpinot mākslinieka teorētiskos pētījumus, top sarežģīti ģeometriski zīmējumi, kas darbojas kā kartes, zīmju sistēmas, kuri rezultātā iegūst simbolisku nozīmi. Eksaktās prāta konstrukcijas papildina intuitīvs krāsu lietojums, bet divdimensionālie zīmējumi pāraug telpiskos objektos. Pārsteidzoši, ka, neskatoties uz atšķirīgo pieredzi un dažādajiem ceļiem, Žaņa Valdheima un Emmas Kuncas darbos atrodamas neskaitāmas līdzības. Abstraktie simboli kļūst par universālu valodu, kura rezonē cilvēces apziņā, uztaustot pasaules auduma rakstu.
Visbiežāk šādi garīgi un praktiski sānsoļi, kas ved prom no Rietumu racionālās pieejas lietu uztverē, tiek saistīti ar ideju par Austrumiem, sākot ar garīgumu un beidzot ar medicīnu un tādām ārstniecības metodēm kā, piemēram, akupunktūra. Nozīmīgs atklājums, kas pirms 2500 gadiem ļāva senās Ķīnas speciālistiem izveidot akupunktūras praksi, bija īpaši punkti ķermenī, kuros bija iespējams ietekmēt cji [4] jeb dzīvības enerģiju. Daudzi no punktiem tika uzieti, nejauši iztaustot pacientus un mēģinot saprast viņu sāpju cēloņus [5], taču mūsdienās akupunktūra jeb adatu terapija aptver vairāk nekā 1000 dažādu punktu, uz kuriem iedarbojoties ar adatām, iespējams panākt veselības uzlabošanos.
Līdzās ārstniecības augu izmantošanai, masāžai un citām terapijām akupunktūra ir daļa no gadsimtiem sena prakšu kopuma, ko mūsdienās dēvē par Austrumu jeb ķīniešu medicīnu. Pirmās ziņas par šo metodi Eiropā parādījās holandiešu ceļotāju darbos 16. gadsimtā, taču šobrīd akupunktūras prakses un iespējas to apgūt pieejamas it visur pasaulē. Latvijā akupunktūra ienāca Padomju Savienības laikā 60. gados, šīs metodes oficiālais nosaukums bija refleksoterapija, un tā tika uzskatīta par ko līdzīgu biomehānikai, kur, no vienas puses, darbojas bioloģija jeb medicīna, no otras – jaunās tehnoloģijas, līdz ar to tā nevarēja nekādā veidā ideoloģiski kaitēt padomju varai. [6] Atšķirībā no Rietumu medicīnas, kas ārstē slimības, Austrumu medicīna pievēršas cilvēkam, palīdzot atgūt ķermeņa un gara līdzsvaru un raugoties uz būtni kā veselumu, tāpēc to dēvē arī par holistisko medicīnu.
Līdztekus nu jau zinātniski pierādītai medicīniskai efektivitātei akupunktūras popularitāti Rietumos varētu aplūkot arī no vizuālās kultūras skatpunkta, atzīstot tās estētiskās un performatīvās īpašības. Proti, akupunktūra var ienest ikdienā eksotiska Āzijas tēla pieskārienu, apstiprinot Rietumos nezūdošu orientālisma klātbūtni. Gan pati procedūra, gan tikšanās ar akupunktūristu un telpa, kurā notiek terapija, ietver elementus, kas kopā ar pacienta ziņkāri un sajūsmu nodrošina ja ne procedūras papildu efektivitāti, tad vismaz turpmāku popularitāti. [7]
Festivāla Survival Kit 8 ietvaros akupunktūra tiek izmantota gan kā tieša atsauce, piemēram, Leas Porsageres darbā, gan arī kā metafora, kas uzrāda saskares punktus un sadursmes starp Austrumu un Rietumu medicīnu, kā arī pasaules uztveri un domāšanas modeļiem kopumā, kā, piemēram, Ata Jākobsona instalācijā. Savukārt Austrumiem bieži vien piedēvēto apceres stāvokli ar aktīvismu apvieno māksliniece Marte Junslīna, raksturojot mākslas radīšanas un sabiedriskās iesaistes iespējamo kopīgo sākumpunktu caur budistu mūka Čodžama Džungpā gleznošanas metodi, kas sākas no pilnīga miera un “neagresivitātes” stāvokļa. Palūkojoties uz pasauli kā uz ķermeni, kurā neapstādamās pa meridiāniem plūst cji enerģija, vietām veidojot sastrēgumus, citviet izslīdot zibensātrumā, kļūst skaidrs, ka Rietumu medicīna un tās izmantotās antibiotikas jau ilgstoši rada vien jaunus blakusefektus un nelīdz, lai sarežģījumus plūsmā sakārtotu.
Viena no festivāla norises vietām šogad būs Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, kurā vairākos stāvos atspoguļojas dažādu medicīnisko modeļu līdzāspastāvēšana un iespējamās sadures, vietējai etnomedicīnai sastopoties ar Austrumu medicīnu, tai skaitā, akupunktūru, aizvijoties pa stāviem līdz padomju laika kosmiskajai medicīnai un jaunākajām mūsdienu tehnoloģijām. Muzeja ekspozīcija vienlaikus kļūst gan par festivāla daļu, gan pretrunīgu ietvaru atsevišķiem mākslinieku darbiem un notikumiem. Individuālu terapijas sesiju muzejā vadīs mākslinieces un kuratores Valentīna Dezideri, Žeraldīne Longvila un Mirjama Lefkovica, jaucot iedibinātās prakses, kā, piemēram, taro kāršu likšana ar tādām pašu attīstītām un izmēģinātām idejām kā politiskā terapija un pastaigas ar aizvērtām acīm. Atsauces uz medicīniskām procedūrām savā darbā izmanto arī mākslinieks Stirmirs Erns Gudmundsons, apvienojot tās ar hiphopa un balss vingrinājumu elementiem.
Lūkojoties uz melanholijas jēdziena izcelsmi, vispirms nākas saskarties ar jau Senās Grieķijas laikā lietotiem cilvēku temperamentu tipiem, tai skaitā, melanholiķiem, bet, nonākot mūsdienās, redzams, ka melanholija vienlaikus darbojas gan kā ikdienišķs sinonīms skumjām, gan medicīnisks termins, kas apzīmē vienu no depresijas veidiem. Māksliniekam Artūram Virtmanim tā ir drīzāk nozīmīga mūsdienu cilvēka dvēseles stāvokļa karte, kuru, līdzīgi kā apmaldījušos kuģi, uzvest uz pareizā ceļa varētu tikai brīnums. Kamēr māksliniece Kate Krolle kopā ar rakstnieci Agnesi Krivadi mēģina izprast vientulības cēloņus, izārstēt skumjas ar mantrām un vārdu dejām atkal un atkal cenšas mākslinieki Kaspars Groševs, Vivjena Grifina un Kīens Makons.
Tikmēr Floriss Šēnfelds, kura darbs būs apskatāms Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, atsaucas uz virkni komūnu, kas 20. gadsimtā mēģinājušas dažādos veidos rast saikni ar dabu, sākot ar aktīvas atpūtas pulciņiem gadsimta sākumā un beidzot ar hipijiem un pseidozinātniskām ekspedīcijām, kuru dalībnieki ieklausījās augos 60. un 70. gados. Ieklausīšanās dabā varētu tikt uzskatīta par klaji ezotērisku parādību, ja vien mūsdienās augu jūtīgums un potenciālās sarunas nebūtu nonākušas klasiskās zinātnes izpētes laukā, gan lietojot jaunākās tehnoloģijas, gan mēģinot atbrīvoties no antropocentriskās pozīcijas, cita starpā, arī izpratnē par valodu un komunikāciju. Savukārt augu domāšana (plant-thinking) kā alternatīvs domāšanas modelis ienākusi arī filozofijā, viens no tās pētniekiem – filozofs Maikls Marders – to skaidro gan kā attiecināmu uz iespējamiem pašu augu domāšanas procesiem, gan mūsu domāšanu par augiem, gan to, kā varētu domāt caur/līdz ar augiem. Marders augu domāšanu apraksta kā rizomātisku un norāda, ka tā, balstoties uz dažādību un vairākām pozīcijām vienlaikus, var palīdzēt jēgpilnāk darboties sarežģītajā tagadnē, oponējot vienai vienīgajai patiesībai, kas aizvien vairāk un vairāk kļūst par normu nacionālu valstu kontekstā, politiskajās krīzēs, attieksmē pret migrāciju, kā arī citos neviennozīmīgos jautājumos. [8]
Var tikai iztēloties, vai dažu augu halucinogēnās īpašības varētu būt to domāšanas nospiedumi, kas, piemēram, ietekmē cilvēka prāta stāvokli pēc ayahuasca dziras baudīšanas Amazones džungļos. Šamaņu bungu skaņu pavadīti, jūs transam līdzīgā stāvoklī dodaties ceļā, lai kas tas arī būtu – attīrīšanās rituāls, spirituāls ceļojums, tikšanās ar garu pasauli, pārdzimšana vai apgaismība. Gluži atbilstoši, rumāņu reliģiju pētnieks un rakstnieks Mirča Eliade šamanismu nodēvējis par “arhaisku ekstāzes tehniku” [9]. Šamanistiskie rituāli ir klātesoši arī mākslinieka Miķeļa Fišera darbos, kuros viņš mēģina brīdināt par paralēlās pasaules un ķirzakcilvēku sazvērestības plāniem un apliecināt “augstākas apziņas klātesamību ikvienā realitātes emanācijā”. Noslēpumainus rituāla priekšmetus vai vudū lelles atgādina arī islandiešu mākslinieces Gabrielas Fridriksdoutiras veidotās skulptūras, kurās māla formas papildina gan sakaltusi vistas kāja, gan amuleti un rūnu raksti.
Pieņemu, ka daudziem interesi par šamanismu uzjundījuši tieši Karlosa Kastaņedas darbi, kas aicina sekot jaki indiāņu zināšanu ceļam, Meskalito uzburtajiem dvēseles ceļojumiem un Dona Huana viedajām pamācībām, kas vēsta, ka “Cilvēks iet pie zināšanām gluži tāpat kā karā: pilnībā pamodies, ar bailēm, cieņu un absolūtu pārliecību”. [10] Šamaņi jau kopš senseniem laikiem daudzu kultūrtelpu ietvaros darbojās gan kā starpnieki starp garu un cilvēku pasauli, kā dvēseļu ceļveži, gan kā dziednieki, bet pēc mūsdienu sabiedrības pieprasījuma šamaņa apciemojums tiek iekļauts alternatīvā tūrisma maršrutu piedāvājumos un noslēpumainie rituāli pārvēršas teatralizētos masu priekšnesumos.
Atšķirībā no šamaņiem raganas pārsvarā ir būtnes ar burvju spējām, kas visbiežāk tās izmanto, lai darītu ļaunu, lai gan vārda etimoloģija latviešu valodā norāda arī uz tā atvasinājumu no vārda redzēt, saistot raganas ar gaišredzību. Mūsdienās gan abas pirmējās nozīmes ir saplūdušas sarunvalodas izteikumos, kur ragana visbiežāk apzīmē kaitinošu sievasmāti vai tiek izmantota sieviešu žurnālos, mudinot atklāt savas (maģiskās) pavedināšanas spējas. Tomēr šajos stāstos pazudis vidusposms, kas atrodas mākslinieces Kjāras Fumajas darbos, veidojot daudzslāņainu vēsturisku personību – raganu tēlus, atklājot to feministisko pusi, kas tādējādi izpaudās laikā, kad sieviešu tiesības modernajā izpratnē neeksistēja.
Neskatoties uz dažādu kultūru, reliģiju un medicīnisku teoriju ideoloģiskajām un praktiskajām atšķirībām, mūsu ikdiena, iespējams, ietver vislielāko visu šo prakšu sinkrētisma potenciālu, balstoties neskaitāmos rituālos un simboliskās darbībās, kas dažkārt tiek veiktas apzināti, dažkārt gluži automātiski, brīvi navigējot starp principiem, kas balstās gan Rietumu, gan Austrumu reliģijās, pseidoreliģiskās kustībās, pašpalīdzības literatūrā, psiholoģijas tehnikās vai horoskopos. Kamēr Šena Multone eklektisku ikdienas garīgumu savij ar popkultūras un psihedēlijas elementiem, Ievas Kraules performance atgādina par labi zināmajiem laimes cepumiem, kuros iecepti aforismu formā izteikti pareģojumi katrai dienai. Mākslinieci Katrīnu Neiburgu interesē dažādas metodes un rituāli, ko cilvēki izmanto personiskās laimes un balansa sasniegšanai, kas brīžiem ļoti naivi, brīžiem gluži pamatoti veido dažādu dzīves patiesību karti. Savukārt pilnībā ļaujoties eklektiskai mājas altāru estētikas sintēzei, māksliniece Katažina Pšezvanska radījusi savdabīgu svētvietu K. K. fon Stricka villā.
Sabiedrības interese par netradicionālo medicīnu un Austrumu garīgumu šodienas tehnoutopiskajā pasaulē kļuvusi īpaši sakāpināta. Meditācijas apmācība tiek iekļauta biznesa skolu programmās un tiek piedāvāta mobilo telefonu aplikācijās. Apzinātības kursi, kuros tiek mācīta tehnika, kas aizgūta no budistu praksēm, aicinot koncentrēties uz šo brīdi, šeit un tagad, kļūst par ienesīgu biznesa projektu. Piemēram vienu no “jaunā garīguma” eksperta britu meditācijas skolotāja Endija Padikomba radītajām IPhone meditācijas aplikācijām Headspace kopš tās laišanas apgrozībā 2012. gadā lejuplādējuši trīs miljoni cilvēku, tostarp to izmanto arī tādi starptautiski uzņēmumi kā Virginia Airlines, General Motors un citi.
Savukārt mākslinieki Goldin & Senneby piedāvā burvju mākslinieka instrumentus, ar kuriem burvju trikus iespējams veikt finansu tirgos. Atsedzot mūsdienu finansu pasaulē notiekošās manipulācijas, mākslinieki biznesa vidi pielīdzina maģijas aizkulisēm, kur, slēpjoties aiz priekškara, var tikt likti lietā gan šamaņu rituāli, gan raganu zintis, gan Austrumu gudrības, gan veikli burvju mākslinieka triki.
Kā norāda kuratore Karolīna Kristova Bakardžijeva: “Raugoties no mūsdienu perspektīvas, ko raksturo ekoloģiskās katastrofas, politiskās krīzes un vispārēja globāla dezorientācija – vienotā tīklā saslēgta pasaule, kuru caur internetu darbina paranoiska kontrole un ekshibicionisma un narcisma traucējumi –, t.s. racionālie “progresa” centieni modernitātes apstākļos sāk šķist ievērojami neloģiskāki nekā kādreiz. Arī pati modernitāte liekas stipri mazāk faktuāla un racionāla, nekā reiz šķitis, un krietni vairāk piesātināta ar spirituālismu un maģiskās domāšanas formām, “faktīgumu”, nevis faktiem, un ne tuvu tik līdzsvarota kā pasaules skatījums, ko pārstāv tās okultie pretinieki, sava laika Blavatskas kundze vai Rūdolfs Šteiners.” [11] No otras puses, arī alternatīvajā ezotērisku komūnu modelī slēpjas draudi, kas var izpausties kā ekstrēmisms vai totalitārisms atkarībā no kustības līderu un sekotāju mērķiem un idejiskā uzstādījuma.
Līdz ar to nopietna, nezinātniska aizraušanās ar ezotēriku vai maģiju vidē, kur valda kritiskā domāšana, tiek uzskatīta par nelāgu pazīmi, lai gan šī dažādu netradicionālu reliģisku un filozofisku ideju un kustību attīstība tomēr bijusi ārkārtīgi nozīmīga Rietumu sabiedrības un vēstures sadaļa. 20. gs. sākuma ezotēriskajām komūnām piemita potenciāls aktualizēt tādas binārās opozīcijas kā daba un kultūra, aizstāvot holistisku domāšanu, brīvu seksualitāti un citus progresīvus principus. Turklāt nav jābūt īpaši vērīgam, lai pamanītu līdzīgos vēstures uzstādījumus, kas dažādos laikos rada vēlmi doties atbilžu meklējumos ārpus racionālās pasaules robežām brīžos, kas saistās ar straujām pārmaiņām, nelāgām priekšnojautām un nomācošu sajūtu, ka acīmredzami – ar pasauli kaut kas nav kārtībā.
__________________________________________________________
1 Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kolektīvs
2 Jung C. G. Memories, Dreams, Reflections – Vintage Books,
1989 – p. 239.
3 Blavatsky H. The Secret Doctrine vol. II – Wheaton, IL:
Theosophical Publishing House, 1993 – p. 471.
4 Ķīniešu medicīna ir veidota uz qi (cji) jeb tā sauktās
dzīvības enerģijas izpētes pamata – tiek pētīta tās plūšana,
ritmi, cikli, izmaiņas, kustība un līdzsvars.
5 Mole P. Acupuncture for Body, Mind and Spirit – Oxford:
How To Books Ltd, 2007 – pp. 16–17.
6 “Akupunktūra – gara un miesas līdzsvara atjaunotāja” –
NRA – pieejams: http://nra.lv/horoskopi/152092-akupunktura-
gara-un-miesas-lidzsvara-atjaunotaja.htm
7 Anderson K. T. Towards the Within: Visual Culture, Performance
and Aesthetics of Acupuncture – University of
Massachusetts, 2007 – available at: http://scholarworks.
umass.edu/dissertations/AAI3275819/
8 Marder M. Plant-Thinking: A Philosophy of Vegetal Life –
New York: Columbia University Press, 2013.
9 Eliade M., Doniger W. Shamanism: Archaic Techniques of
Ecstasy – Princeton University Press, 2004.
10 Kastaņeda K. Dona Huana mācība. Jaki indiāņu zināšanu
ceļš. – Rīga: Jumava, 2010.
11 Enchantment-ification: Notes on the work of Lea Porsager
– in Lea Porsager, Food for the Moon – Henie Onstad
Kunst senter (HOK), Høvikodden, Norway, 2013 (catalogue).