Diskusija tiešsaistē “Pirmiedzīvotāju jautājums Baltijā”

Diskusija būs skatāma Facebook tiešsaistē: https://www.facebook.com/LMC.LV

Dalībnieki: Bārts Pušavs, Toms Ķencis, Valters Sīlis, Anna Varfolomejeva, Ugne Barbora Starkute, Kristina Jonutīte. Moderatores: Linda Kaljundi, Ieva Astahovska.

Pirmiedzīvotāju koncepts (indigeneity) mūsdienās ir komplicēts. To konstruē attiecības ar svešu varu, kundzība vai kontrole, kas pakļauj iepriekšēju vai esošo vietējo suverenitāti. Aplūkojot Baltijas valstu vēsturi un kultūru caur koloniālisma prizmu, pirmiedzīvotāju koncepts un tā paplašinātās vai ierobežotās nozīmes gūst jaunu aktualitāti. Tomēr vēlme izprast pirmiedzīvotāju kultūru rada virkni sarežģītu jautājumu. Pirmiedzīvotāju tēma Baltijā kļuva īpaši aktuāla saistībā ar simboliskās pretestības formām padomju okupācijas laikā un sarežģītajām attiecībām starp nacionālajām un lokālajām minoritāšu kultūrām postpadomju reģionā. Taču Baltu pirmiedzīvotāju koncepts flirtē ar etnisko nacionālismu un tā pretenzijām uz autentiskumu.

Mūsdienās joprojām vienīgā atzītā pirmiedzīvotāju tauta Eiropā ir sāmi. Daudzi sāmu mākslinieki izmanto globālās kultūras struktūras – izstādes, mākslas akcijas u.tml. –, lai pievērstu uzmanību zaļajam koloniālismam, kas turpina izspiest un iznīcināt viņu dzīvesveidu, lai gan Ziemeļvalstis paudušas apņemšanos tās saglabāt un ievērot ilgtspējību. Sāmiem ir kopīga vēsture un pieredze, kas saistās ar zemju atsavināšanu, asimilāciju un epistemicīdu (zināšanu iznīcināšanu), arī ar mazākām somugru un citām tautām, kas ir minoritātes savās dzimtajās zemēs Baltijas reģionā un ap to. Lai gan sāmu kā pirmiedzīvotāju pieredze ir atšķirīga no šī konteksta Baltijā, ir būtiskas sakarības, kas palikušas ārpus uzmanības. Šis tiešsaistes seminārs pievērsīsies pirmiedzīvotāju jautājuma robežām un potenciālam gan kā esības veidam, gan kā stratēģijai, kas pretojas nevienlīdzīgajām varas attiecībām un aktuālajām krīzēm, kas saistītas ar koloniālismu, dekoloniālismu un nacionālo valstu vides ekstraktīvismu.

Diskusija ir daļa no projekta “Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā”, kas pievēršas postsociālisma un postkoloniālisma nospiedumiem un to atbalsotajām vēsturiskajām pārmaiņām Latvijā un Baltijā caur aktuālās ekoloģiskās krīzes, vides jautājumu un nacionālisma prizmu. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs diskusiju ciklu organizē sadarbībā ar Kumu mākslas muzeju un pētniecības projektu “Igaunijas vides jautājumi 20. gadsimtā” Tallinā.

Prezentāciju kopsavilkumi un dalībnieku biogrāfijas:

Kopš 2019. gada, kad Grenlandes galvaspilsētā Nūkā tika uzsākts starptautiskais pētniecības projekts “Ziemeļvalstu koloniālisma māksla: rakstot starpkultūru mākslas vēstures”, tas ir centies izcelt afro-karību, sāmu un inuītu mākslu un kultūru kā būtiskus savienojuma mezglus koloniālās vēstures kartēšanā Ziemeļvalstīs. Šis kolektīvais projekts ir gan veicinājis, gan kritiski atspoguļojis straujo interesi, ko izrādījušas mākslas institūcijas, kas arvien biežāk iegādājas un eksponē gan inuītu, gan sāmu mākslinieku darbus. Tomēr pieņēmums par pirmiedzīvotāju “uzplaukumu” apliecina joprojām pastāvošo koloniālo ignoranci. Šī prezentācija pievērsīs uzmanību tam, kā mākslas vēsture var pretoties šai koloniālajai ignorancei, un izcels atšķirību starp pirmiedzīvotāju koncepta atšķirībām Ziemeļvalstu un Baltijas valstu koloniālās vēstures kartēšanā.

Bārts Pušavs ir Madsa Ovlisena mākslas vēstures stipendiāts Kopenhāgenas Universitātē un pētnieks projektā “Ziemeļvalstu koloniālisma māksla: rakstot starpkultūru mākslas vēstures”. Viņa nesenāko pētījumu uzmanības centrā ir koloniālā Amerika kopš 1700. gada, īpaši pievēršoties Arktikas pirmiedzīvotājiem. Ziemeļvalstu un Baltijas studijās gūtās zināšanas viņam palīdz rakstīt globālās mākslas vēstures, kurās Ziemeļvalstis un Baltijas valstis savijas ar Aļasku un Grenlandi (Kalaallit Nunaat). Kopā ar Lindu Kaljundi, Ehu Komisarovu, Ulriki Plātu un Tiu Sādoju viņš ir līdzkurators izstādei “Māksla antropocēna laikmetā”, ko 2023. gada maijā atklās KUMU Mākslas muzejā.

2018. gadā tapa Latvijas Jaunā teātra institūta producētā latviešu un igauņu dažādu disciplīnu mākslinieku izrāde “Pirmie, kas aiziet” – par lībiešiem, tautu, kas dzīvoja šo valstu teritorijā, taču ir gandrīz izzudusi, un viņu vēsturei Igaunijas un Latvijas valstiskuma kontekstā. Iesaistot arhīvu materiālus, personīgus stāstus, vizuālus, muzikālus un dramaturģiskus paņēmienus, mākslinieki aicināja ieskatīties lībiešu tautas vēsturē, ko tā nozīmēja abu valstu politikas procesos un ko būt lībietim nozīmē šodien.

Liela daļa izrādes stāsta bija veltīta lībiešu tautas atšķirīgajai nozīmei Igaunijā un Latvijā 20. gadsimta 20. un 30. gados. Iegūstot neatkarību, Igaunijai bija svarīgi veidot piederību somugru tautu grupai, pie kuras piederēja arī lībieši. Tāpēc Igaunijā lībiešu asimilācija tika uzskatīta par traģēdiju, kuru visiem spēkiem mēģināja novērst. Savukārt Latvijā kaimiņvalsts interese par lībiešiem tika uztverta kā apdraudējums, kas pat noveda pat pie abu valstu attiecību saspīlējuma 1937. gadā, kad Latvija izraidīja no valsts izcilāko lībiešu folkloras pētnieku, Igaunijas folkloras institūta vadītāju Oskaru Loritsu (1900–1961).

Valters Sīlis ir teātra režisors. Kopš 2008. gada Valters ir iestudējis vairāk nekā 60 izrādes Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Itālijā un Somijā. Kopš 2012. gada viņš ir Latvijas Nacionālajā teātrī rezidējošais režisors, taču sadarbojas arī ar neatkarīgajiem teātriem Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas teātri, kā arī ar jaunā teātra festivālu Homo Novus un Valmieras vasaras teātra festivālu. Daudzu viņa izrāžu uzmanības centrā ir jaunas formas dramaturģija, politiskās, ekonomikas un ekoloģijas problēmas, bet viens no galvenajiem iedvesmas avotiem viņa radošajā darbā ir vēsture.

Kristīna Normana ir māksliniece, kas savos darbos pievēršas kolektīvās atmiņas un aizmirstības jautājumiem, tostarp publiskajā telpā, kā arī ķermeņa politikas sfērai, kas pārkāpj robežas starp publisko un privāto. 2009. gadā viņa pārstāvēja Igauniju 53. Venēcijas biennālē ar projektu “Pēc kara” – pētījumu par konfliktu saistībā ar padomju okupācijas pieminekļa pārvietošanu Tallinā, kā arī Normanas publisko intervenci bijušajā pieminekļa atrašanās vietā – tas kļuva par vienu no visvairāk apspriestajiem mākslas darbiem Igaunijā. 2022. gadā viņa pārstāvēja Igauniju 59. Venēcijas biennālē ar ekokritisku izstādi “Orhideju delīrijs: alkas pēc pārpilnības”, ko viņa veidoja kopā ar mākslinieci Bitu Razavi un kuratori Korinu Apostolu. Tajā viņas eksperimentālā filmu triloģija reflektēja par koloniālisma mantojumu no Austrumeiropas perspektīvas.

Ja pirmiedzīvotāju koncepts tiek saistīts ar “kolonizētā Cita” izpratni, tas kļūst problemātisks līdz ar koloniālisma idejas apstrīdēšanu. Postkoloniālisma teorijas, kas analizē sociālisma periodu, izceļ, ka Padomju Savienībai piemita virkne imperiālas jeb koloniālas varas iezīmes. Taču padomju ideologi izstrādāja un globāli popularizēja antikoloniālisma paveidu, kas bija rezervēts Trešās, nevis Otrās pasaules valstīm.

Vēlīnā sociālisma periodā refleksija par pirmiedzīvotājiem kā pirmsmūsdienu Baltijas zemju iedzīvotājiem atklājās gan zinātnē, gan mākslā. Tā ļāva smelties simboliskos resursus mūsdienu identitātes konstrukcijām un politiskajai pretestībai. Sena (pirmiedzīvotāju) pagātne bija arī nepakļāvīgāka tā laika ideoloģiskajiem nosacījumiem. Šai prezentācijā tiks aplūkoti divi piemēri no vēlīnā sociālisma laika, kuros pirmiedzīvotāju identitāte tika projicēta kā antikoloniāla stratēģija. Pirmais piemērs ir igauņu grafiķa Kaljo Pollu (1934–2010) māksla, ko viņš konceptualizēja kā ieguldījumu senajā somugru mantojumā. Otrs piemērs attiecas uz Maskavas-Tartu semiotikas skolu, kuras pārstāvji izstrādāja īpašu bezlaika arhaisma diskursu. Maskavas-Tartu strukturālisma pieeja būtiski ietekmēja arī vēlākās latviešu mitoloģijas interpretācijas.

Toms Ķencis ir zinātņu doktors, kultūras nacionālisma pētnieks, kas reizēm publicē mākslas kritikas. Viņš strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā kā vadošais pētnieks. Toma pētniecisko interešu loks sniedzas no buramvārdiem un senās baltu mitoloģijas līdz mākslas un zināšanu radīšanas jautājumiem vēlīnā sociālisma laikā.

Šī prezentācija pievērsīsies akmeņieguvei kā kultūras mantojuma un pirmiedzīvotāju identitātes elementam vepsu – nelielas somugru pirmtautas jeb pamatiedzīvotāju, kas dzīvo Karēlijā, Krievijas ziemeļrietumos – piemērā. Kopš 18. gadsimta Karēlijas vepsi ir ieguvuši un tirgojuši retus dekoratīvos akmeņus: dolerītu un aveņu kvarcītu. Daudzi vepsi joprojām strādā akmens ieguves karjeros, lai gan ieguves rūpniecība ir panīkusi. Akmeņieguve tiek popularizēta kā daļa no vepsu kultūras mantojuma, izmantojot piemēram, Vepsu etnogrāfisko muzeju, kā arī tādas valsts finansētas vietējās iniciatīvas kā vepsu etnisko parku izveide. Vienlaikus šībrīža akmeņieguve un tās ietekme uz vidi ir vilšanās avots, jo vepsi jūtas atsvešināti no nozares, kas piedzīvo lejupslīdi. Analizējot šo piemēru, prezentācijā tiks aplūkoti pirmtiedzīvotāju un lokālie redzējumi par šo mantojumu, kas apšauba dominējošos valsts naratīvus.

Anna Varfolomejeva ir Helsinku Universitātes Ilgtspējas zinātnes institūta pēcdoktorantūras pētniece. Viņas pētnieciskais projekts pievēršas pirmtiedzīvotāju un ilgtspējas jautājumiem industrializētajos Krievijas ziemeļu un Sibīrijas reģionos. Anna ir viena no redaktorēm grāmatai “Multispecies Households in the Saian Mountains: Ecology at the Russia–Mongolia Border” (2019) un ir publicējusi publikācijas par pirmtiedzīvotājiem Arktikā un akmeņieguves simbolismu.

Kristina Jonutīte ir sociālantropoloģe, pēcdoktorantūras stipendiāte Viļņas Universitātē. Viņas pētījumi pievēršas burjatu reliģijai un sabiedrībai, un īpaši postpadomju budisma atdzimšanai Ulanudē. Viņas interešu laukā ir arī identitātes un piederības jautājumi, kā arī politiskā un ekonomiskā antropoloģija.

Ugnė Barbora Starkutė ir antropoloģe, doktorante Viļņas Universitātes Āzijas un transkultūru studiju institūtā, kā arī lietišķās antropoloģijas organizācijas Anthropos līdzdibinātāja, pētniece un pasniedzēja. Viņas akadēmiskās intereses un pētniecības jomas ir koloniālisms un dekolonizācija, pirmiedzīvotāju jautājumi, identitāte un aktīvisms.