No Solvitas Kreses
Ingai Lācei
Vēstule no Torņakalna, Pārdaugavā, 2019. gada 25. martā
Sveika, Inga!
Man šķiet, ka Tev, līdzīgi kā daudziem Rīgas iedzīvotājiem, Pārdaugava joprojām liekas kā tāda otra pasaules mala, vieta, kur grūti nokļūt, un pat nevar tā īsti saprast, kāpēc uz turieni būtu jādodas — tāds outland — ārpuszeme Rīgas mentālajā kartē. Es jau gandrīz 20 gadus dzīvoju Torņakalnā, un pārsteidzoši, ka jūtos tik ļoti piederīga šai vietai, ka atmiņas par manām iepriekšējām dzīvesvietām upes otrajā krastā jau ir izbālējušas gluži kā senas Rīgas pastkartes.
Tu zini, ka uz darbu — līdz mākslas centra birojam — ar riteni es parasti aizbraucu 23 minūtēs. Nedomāju, ka Tev no Grīziņkalna to izdodas paveikt daudz ātrāk. Nereti, braucot mājās ar riteni, esmu īpaši notvērusi to savādo sajūtu, ka laiks Pārdaugavā ir citāds nekā upes labajā krastā. Es šeit nedomāju laiku tā metroloģiskajā izpratnē, kaut gan tas arī mēdz atšķirties, bet laiku kā ritmu, kā telpu, kurā pārvietojies. Un, tici vai nē, brīdī, kad braucu pāri tiltam, gluži fiziski sajūtu, kā šķērsoju atšķirīgas laiktelpas. Pārdaugavas laiks ir mierīgāks, iekļaujošāks, arī radošāks. Šejienieši par došanos uz labo krastu saka „braukšu uz pilsētu“ un dodas cīnīties, pierādīt, kārtot lietas, pirkt un pārdot, tikties ar ļaudīm, patērēt, baudīt, izrādīties, iztrakoties utt. Bet šajā pusē ir vairāk telpas, lai domātu, kaut ko apjaustu un saprastu, savērptu, sakārtotu un radītu kaut ko jaunu.
Izskatās, ka es neesmu vienīgā, kas tā domā, jo jau kopš 19. gadsimta uz Pārdaugavu sāk pārcelties turīgie rīdzinieki un būvēt šeit savus namus un muižiņas. Līdzās ostas strādnieku, pārcēlāju ciemiem un tirgoņu kvartāliem veidojas jauns pilsētas segments, kas drīz vien apaug ar blīvu kultūrslāni. Vecās Pārdaugavas ieliņas un nami joprojām glabā atmiņas par Krišjāņa Barona, Raiņa, Aspazijas, Viļa Plūdoņa, Jāņa Akuratera, Friča Brīvzemnieka, Garlība Merķeļa, Konrāda Ubāna, Aleksandra Čaka, Emīla Dārziņa, Ludolfa Liberta un citu šeit kādreiz dzīvojušo kultūras dižgaru klātbūtni.
Netālu no manas mājas atrodas 18. gs. otrajā pusē celtais bijušais traktieris „Jeruzaleme“, kas savā laikā bijusi iecienīta rīdzinieku izklaides vieta. Tagad tur ir iekārtots Ojāra Vācieša memoriālais muzejs. Tā ir ēka, kur dzejnieks pavadījis ilgus savas dzīves gadus un kur dzeja pie viņa „atnāca“ kustībā, kad viņš staigāja pa Āgenskalnu, Torņakalna ieliņām, gar Mārupītes ievu un nātru džungļiem, ap Māras dīķi pa Zaķusalas, Lucavsalas takām, gar Daugavas krastu no Bolderājas līdz Katlakalnam.
Izrādās, ka Ojārs Vācietis bija aizrautīgs vēstuļu rakstītājs. Viņa vēstulēs sprēgāja joki un asprātības, tās bija piebārstītas ar pašizgudrotiem jaunvārdiem un atsaucēm uz vien šauram lokam zināmu privāto mitoloģiju, kā arī neslēptu padomju iekārtas kritiku. Sarakstoties ar dzejnieku Imantu Ziedoni, kas mita Daugavas otrajā krastā, viņi mēdza kā vēstuļpapīru izmantot un „piesmiet“ padomju laika birokrātijas dokumentus un veidlapas, radot spožus birokrātiskās leksikas parodiju paraugus. Imants Ziedonis, adresējot sūtījumu savam vēstuļu draugam, mēdza aploksnes stūrī uzrakstīt vien „Ojāram Vācietim Altonovas ielā“, nepūloties norādīt ne mājas numuru, ne indeksu. Lieki piebilst, ka pastnieks vēstuļu adresātu vienmēr atrada.
Kādreizējā Altonovas, tagad Ojāra Vācieša, iela turpinās līdz pat gleznainajam, manuprāt, skaistākajam Rīgas parkam — Arkādijai. Bet tam pretī vieta ar sarežģītu vēstures nospiedumu — Uzvaras parks, kas tā tika nosaukts pagājušā gadsimta 20. gados, kad tur notika militārās parādes un IX Vispārējie latviešu dziesmu svētki. 1961. gadā šī vieta tika pārdēvēta par PSKP XXII kongresa parku, par godu šajā kongresā Ņikitas Hruščova pasludinātajai komunisma celtniecībai. Tika izrakts dīķis, pārveidota Mārupītes gultne un iesēts zāliens. 80. gados par parka dominanti kļuva padomju varu slavinošais piemineklis un parks atkal atguva savu iepriekšējo nosaukumu.
Padomju laika ēna šo vietu tā arī nav pametusi. Katru gadu 9. maijā, kad daļa no krievvalodīgās sabiedrības tur pulcējas, lai svinētu padomju tautas uzvaru Lielajā Tēvijas karā, mēģinu iet šai vietai ar līkumu. Tad es tur ieraugu citu Rīgu — nu jau vairs tikai dažus kara veterānus ar žvadzošiem ordeņiem nokārtām krūtīm, kuri lepni grozās pa vidu daudzskaitlīgajam pūlim, kas līdz vakaram jau ir nonācis ekstātiskā un diezgan agresīvā kaimiņu lielimpērijas slavināšanas patosā, atsedzot divkopienu sabiedrības mijiedarbības traumatisko pagātni, neveiklās integrācijas politika sekas un mediju manipulatīvās varas spēku.
Bet labprātāk es uzlūkoju tuvējo Pārdaugavu kā tādu Parīzes La Rive Gauche — Sēnas kreiso krastu, rajonu, kurā pulcējas intelektuāļi, mākslinieki un studenti, kurā dzimst drosmīgas un neordināras idejas. Arī Torņakalnu un Āgenskalnu iecienījuši gan mākslinieki, gan rakstnieki, gan citi kultūras darboņi, kā arī daudzas kultūras institūcijas atradušas vietu tieši šajā Daugavas pusē, kā, piemēram, virkne šarmantu un interesantu muzeju — Jāņa Akuratera un Ojāra Vācieša, Eduarda Smiļģa, Žaņa Lipkes muzejs, tepat aiz Mārupītes līkuma meklējams Induļa Rankas skulptūru dārzs, pie AB dambja noenkurojies kultūras projekts „Noass“, par pamanāmu kultūras platformu kļuvis Kalnciema kvartāls, kuram pretī vasarās atdzīvojas iniciatīvas „Mākslai vajag telpu“ rezidence. Uz Āgenskalnu pārvācies arī viens no interesantākajiem neatkarīgajiem teātriem — Dirty Deal Teatro, pēc kura var doties turpināt baudīt kultūru uz Hāgenskalna komūnbāru, un drīz jau kā jauna kultūrvieta atmodīsies Āgenskalna tirgus. Nu redzi, te ir tik daudz ko redzēt un piedzīvot!
Un kur nu vēl Bibliotēka, kuru gluži kā skudru taka ar Latvijas Universitātes jaunajiem korpusiem savieno studentu plūsma. Un vai nav lieliski, ka arī Survival Kit šogad nonācis Daugavas otrajā pusē un apmeties bijušajā Universitātes fizmatu fakultātes ēkā. Šis kādreizējais 19. gadsimtā celtais vācu bāriņu nams, kas greznojas uz Āgenskalna/Torņakalna robežas, man izrādījās negaidīts atklājums. Tik labi aizslēpies aiz uzbēruma vaļņa un vecajiem kokiem, tas bija palicis nepamanīts manos daudzskaitlīgajos klejojumos pa šo apkaimi. Sajūta gandrīz kā nonākot pilsētas uzvalkam aiz oderes, kā tādā ārpuszemē. Nu, vai nav ideāla vieta, kur runāt un domāt par lokālās un globālās sabiedrības ārpusniekiem?
Atceries, es Tev stāstīju par Siāmas princi Aditia, kurš, 1930. gada novembrī ceļā no Varšavas uz Rēveli viesojoties Rīgā, apmeklēja minēto bāriņu namu. Pilsētas leģendas vēsta, ka princi šeit pārsteidza pirmais sniegs un viņš „sirsnīgi amizējies“ un pikojies ar „mazo tautu“. Mēģinu vien iztēloties, kādā laiktelpas punktā viņš varēja šeit nonākt tālaika pasaules kartes un sociālpolitisko procesu kontekstā. Kā arī mēģinu apjaust, kādu ietvaru šī mazzināmā Pārdaugavas vieta piešķir Survival Kit mākslinieku darbiem, atsedzot gluži negaidītu koordinātu sistēmu. Bet bažas par neskaidro outland/ārpuszemes kontūru izkliedē Ojārs Vācietis, piedāvājot jaunu skatpunktu:
Ja Mārupītes vidū cirkuļsmaili liek
un apvelk riņķi — te ir Rīgas centrs.*
Ar sveicieniem,
Solvita
* Izmantotas dzejas rindas no Ojāra Vācieša dzejoļa „Gar Mārupīti“, 1982. Pirmraksts 1982. gada 20. augustā aizsāktajā Ojāra Vācieša rokrakstu burtnīcā.
No Ingas Lāces
Solvitai Kresei
Vēstule no Grīziņkalna
Čau, Solvita!
Cik interesanti, ka šogad, rīkojot festivālu, mēs pirmo reizi būsim apvērstās lomās un, braucot uz darbu jeb festivāla norises vietu bijušajā Fizikas un matemātikas fakultātē, es būšu tā, kurai katru dienu būs jāšķērso Daugava. Saprotu, ka upe ir vairāk tāda psiholoģiska barjera, un galu galā Grīziņkalns ar Pārdaugavu ir tīri labi saistīts, gan braucot ar sabiedrisko transportu, gan ar mašīnu vai riteni, bet man ērtākais un ātrākais ceļš vēl būs jāatrod.
Starp citu, uz Grīziņkalnu es pārcēlos nejauši. Pēc diviem Amsterdamā pavadītiem gadiem ar jaunu izglītību, bet salauztu sirdi es pāris mierinošas nedēļas pavadīju Jūrmalas pludmalē, lai tad ar viegli apdegušu ādu un diviem čemodāniem ievāktos nesen izremontētajos divdesmit astoņos kvadrātmetros. Iekārtojoties jaunajā dzīvoklī, es pirmo reizi iegādājos kaut ko lielāku par fēnu vai gludekli, taču, lai arī man nu piederēja dīvāns, ledusskapis un veļasmašīna, tā pagaidu sajūta "es jau tūlīt atkal braukšu prom" nepameta. Mana nevērība pret tuvāko apkārtni sākumā izpaudās sīkumos. Apmēram pusgadu es pat nepaskatījos telefonā kartē, lai noskaidrotu tuvāko pieturu, un mēroju neērtu ceļu līdz Brīvības ielai tā vietā, lai apietu ap stūri, no kurienes gandrīz līdz darbam brauc 3. un 6. autobuss. Es it kā dzīvoju šeit, bet domās tomēr biju Amsterdamā, Parīzē vai Ņujorkā, kā nu kuru reizi. Visi piedzīvojumi arī parasti notika tur.
Vienā no tiem neizteiksmīgajiem vakariem sēžot jaunajā dīvānā, saņēmu ziņu no sava Amsterdamas čīliešu drauga. Saklausot manu īgnumu pat caur feisbuka lodziņu, viņš, mani uzmundrinot, noteica, ka vienā dzīvē ir vairākas dzīves, un nosūtīja man rakstnieces Svetlanas Boimas eseju „Nostalģija“. Izsekojot nostalģijas attīstības vēsturei no 17. gadsimta, viņa skaidro, ka tā sākotnēji uztverta kā slimība, kuru līdzīgi kā citas tālaika kaites bija iespējams ārstēt ar opiju, dēlēm vai ceļojumu uz Šveices Alpiem. Taču mūsdienu globālajā pasaulē, Boima secina, nostalģiski noskaņotā stāvoklis ir "ilgoties pēc mājām un ilgoties būt prom no mājām — turklāt nereti vienlaikus". Mans stāvoklis pavisam noteikti nebija medicīnisks, bet būšana sick of home jeb drīzāk ilgās pēc Amsterdamas vai vispār nenosakāmās ilgās būt jebkur citur, nekā es biju, spilgti iezīmēja vēl kādu situāciju. Pēc tam, kad es divus mēnešus nodzīvoju Losandželosā, kamēr manā dzīvoklī bija apmetusies otra festivāla Survival Kit kuratore Anželsa Miralda, atbraucu mājās un atradu vairākas jaunas lietas — virtuves dēlīti un divus asus nažus. Tikai tajā brīdī es aizdomājos par to, kā iespējams trīs gadus dzīvot bez lietām, kuras kādam citam ir vajadzīgas jau divos mēnešos.
Apmēram pēc gada es savā kāpņutelpā uzgāju vienu stāvu augstāk un tikai tad ievēroju, ka tur joprojām ir daži dzīvokļi, kam kopēja tualete kāpņutelpā. Rajona sociālais statuss, protams, cik atceros, vienmēr ir bijis izslavēti apšaubāms. Sākot ar Avotu ielu, kas sākas bezgaumīgi, bet skaisti ar kāzu veikaliem, lai pēcāk pie Lienes ielas pāraugtu prostitūtu ielā, un alkoholiķiem, kas kā pavasara vēstneši jau pirms astoņiem gaida mazo veikaliņu atvēršanu pirmajās siltajās dienās.
Interesanti, ka šī aina, kas nu jau tomēr viegli pieskatīta ar regulāriem policijas reidiem, ir veidojusies, dažādiem jauniem uzslāņojumiem pārklājot vienu no Rīgas strādnieku rajoniem. Pretēji citām daudz senākām Rīgas apkaimēm Grīziņkalna apbūve sākās tikai 19. gadsimta beigās teju vai „tukšā“, iepriekš neapbūvētā vietā. Šeit dzīvoja apkārtējo fabriku strādnieki. Viens no rajona uzņēmumiem, piemēram, bija V. Ķuzes saldumu fabrika, tagadējā „Laima“, kuras pirmsākumi meklējami 1910. gadā. Nedaudz vēlāk, 1921. gadā, te tika dibināta Rīgas protēžu ortopēdiskā rūpnīca, kurā tika izgatavots plašs ierīču klāsts, sākot no ortopēdiskajām zolītēm, kurām pakaļ kopā ar mammu nācu bērnībā, līdz protēzēm, slimnieku braucamajiem ratiņiem un elektriskajiem dzirdes aparātiem. Rajonam gluži atbilstoši 1905. gada revolūcijas laikā Grīziņkalna parkā notika nelegālas strādnieku sapulces un mītiņi, vienā no tiem piedalījās pat simt tūkstoši cilvēku. Atzīmējot strādnieku aktivitātes, vēlāk parks tika pārdēvēts par 1905. gada parku, tomēr visbiežāk to joprojām sauc par Grīziņkalnu. Līdztekus sociālistiskās vēstures kārtiņai šobrīd parks ir arī viena no manām pastaigu, lasīšanas un sauļošanās vietām, kad ir slinkums vai nav laika braukt uz Jūrmalu. Te man vienmēr kompānijā ir apakšveļā izmetušās kaimiņienes un vīrietis, kas nekautrējas ieņemt dīvainas pozas, lai iesauļotu roku un kāju iekšpuses.
Mūsdienās Grīziņkalns ir kaut kur pa vidu starp būšanu netālu no centra un tomēr klusāku atrašanos nedaudz ārpusē. Tieši šis stāvoklis kopā ar joprojām salīdzinoši zemāku īres maksu nodrošina, ka te aizvien vairāk sāk pārcelties uz dzīvi draugi un paziņas, kultūras jomas pārstāvji, jaunās ģimenes un citi. Reizēm, ejot pa Avotu ielu, es domāju par to, cik kuri kaimiņi maksā par īri vai cik mēnešu tiem jau ir parāds un kad viņiem — tiem oriģinālajiem iedzīvotājiem — būs pamazām jāizvācas, jo lēnām šajā rajonā ievācas tādi hipsteri kā es. Līdz ar jaunu iemītnieku vēsmām uz Grīziņkalna pusi pamazām pārbīdās pilsētas radošā daļa — mākslinieku veidotās galerijas un alternatīvie bāri. Piemēram, Bolderāja no manas mājas ir tikai piecpadsmit minūšu attālumā. Tā ir unikāla grāmatnīca un bārs, kur grāmatas, kuras uzreiz gribas lasīt, sastūķētas paštaisītos plauktos, tur dažādu stilu un vecumu dīvāni ir izsēdēti un ir lietas, kas citur liekas bezgaumīgas, nu, piemēram, tas televizors, kas visu laiku rāda zemūdens pasauli, te viss ir drusku — wow! Mani viesi — ārzemju kuratori un filozofi — te parasti atrod pārdošanai noliktas pašu sarakstītās grāmatas. Un dažreiz, nākot mājās, es ļoti steidzos Bolderājai garām, lai nerastos vēlme ieiet uz kādu dzērienu, papļāpāt ar Didzi vai ieslīgt dīvānā un ar jaunu draugu apspriest mūsu ķīniešu horoskopa zīmes. Cilvēki, kas joprojām nezina šo Bolderāju, parasti pārprot un domā, ka es runāju par apkaimi Pārdaugavā — vēl vienu Rīgas vietu ar sliktu slavu, bet izeju uz īstu jūrmalu.
Ar katru dienu aizvien biežāk es Grīziņkalnā redzu arī bariņus ar ārzemju studentiem — gan no Eiropas valstīm, gan, visbiežāk, no Indijas un Pakistānas. Viņu klātbūtne šajā rajonā man atgādina visas tās vietas, kuru man tik ļoti pietrūkst, un arī to, ka laimīgā kārtā esam daļa migrācijas tīklā, kas savij kopā studentu ceļus un vieglus flirtus, kaislības, laulības un jaunus biznesus.
Sazināmies,
Inga
Questa ritrovata
Città di Riga (This Rediscovered City of Riga) , Anželsa Miralda
Šis teksts tapis, meklējot iedvesmu kādas abstrakti iztēlotas pilsētas garā. Vispārinājumi, kas izpaužas, romantizējot kādu vietu — jebkādu iedomātu, mūžam neaizsniedzamu ārpuszemi —, dzimst no nezināšanas par teritorijām, ko nevaram saukt par savām. Un tā dažkārt šādi ģeogrāfiski iztēlojumi var radīt stereotipus un nepamatotus spriedumus par citu dzīvi un dzīves telpu. Taču citkārt tas var būt veids, kā iztēloties utopiskas pasaules, kuras varam salīdzināt ar to, kas ir apkārt mums pašiem, lai veidotu citādu nākotni.
Es savulaik pavadīju četrus gadus Itālijā, studējot mākslas vēsturi, un mana specialitāte bija vēlīno 60. un 70. gadu mākslas kustība, kas pazīstama ar nosaukumu Arte Povera. Tāpat kā Jannis Kunellis (Jannis Kounellis), Romā dzīvojošs grieķu mākslinieks, žurnālu La Città di Riga es pirmoreiz atklāju tieši tur, pilsētā, kurā es biju svešzemniece, mūžīgajā pilsētā, kas paņem savā varā neskaitāmu ceļotāju iztēli. Kuneļļa iztēli vilināja pavisam cita pilsēta — riga, kas itāļu valodā nozīmē „līnija“ vai „rindiņa“. Tā var būt viena līnija kādā zīmējumā vai viena rindiņa kādā tekstā; žurnāla nosaukuma tulkojums — „Līnijas Pilsēta“ — pasaka priekšā, ka šis izdevums veltīts ne tik daudz iedomātajai Rīgai, cik vēstures linearitātei un jaunu formu radīšanai. Žurnāla pamatā ir Kuneļļa paaudzes māksliniekiem tik raksturīgie iztēles klejojumi, un tas tika veidots konkrētā laika un vietas ģeopolitisko robežu un uzlādētās atmosfēras konteksta ietekmē.
Tā sauktie poveristi darbojās politiski polarizētā un saspringtā gaisotnē, kāda valdīja Itālijas vēstures posmā, kuru dēvē par anni di piombo. Šie „svina gadi“ turpinājās no vēlīnajiem sešdesmitajiem līdz agrīnajiem astoņdesmitajiem, un tos iezīmēja daudzi asiņaini politiskā terorisma akti. Pēc 1968. gada notikumiem Itālijas ultrakreisās un ultralabējās frakcijas sāka cīņu par politisko ietekmi — cīņu gan pašas savā starpā, gan ar valsts valdību. Toreizējās Itālijas sabiedrības saasinātā šķelšanās zināmā mērā atgādina pašreizējo politisko situāciju. Tā laika itāļu mākslinieki idealizēja zudušās modernisma utopijas, kas pēc kara un pārejas posmā uz postmodernismu Itālijā bija piedzīvojušas drūmu galu. Tāda bija atmosfēra, kurā Fabio Mauri 1971. gadā uzveda savu performanci „Che cosa è il fascismo“ („Kas ir fašisms?“).
1976. gadā Jannis Kunellis un Fabio Mauri kopā ar Alberto Boato, Mauricio Kalvezi (Maurizio Calvesi) un Umberto Silvu sastādīja pirmo mākslinieku publikāciju krājuma La Città di Riga sējumu.2 Vārds „Rīga“ šajā gadījumā nebija tieša atsauce uz Latvijas galvaspilsētu, drīzāk uz kaut kādu Austrumeiropas romantisko ideālu. Tas bija reģions, kas māksliniekiem bija mazpazīstams; priekšstati par to dzima daļēji no seniem mītiem par brīnišķīgo vienoto Eiropu un Kazimira Maļeviča „Melnā kvadrāta“ tabula rasa. Mākslinieku grupai, kuru nodarbināja telpas jēdziens, ģeogrāfija bija tikai abstrakta atsauce — drīzāk zudušās vienotības simbols, nevis konkrēta pilsēta vai tās iedzīvotāju kopums.
Iespējams, paša Kuneļļa biogrāfija var paskaidrot, kāpēc Austrumi viņam bija tik nozīmīgs atskaites punkts. Mākslinieks ieradās Itālijā kā imigrants no Grieķijas, tāpēc savas identitātes izpausmēs vienmēr stipri atšķīrās no vienaudžiem. Teiksim, Pino Paskāli (Pino Pascali) savos darbos atsaucās uz amerikāņu popārtu un Vorhola paņēmieniem, bet Kunellis bija dedzīgs antivorholietis un noraidīja amerikāņu kultūras mehāniskumu, dodot priekšroku krievu misticismam; šī ietekme saskatāma kaut vai viņa biežajās atsaucēs uz Maļeviču. Kunellim izveidojās teju vai apsēstība ar „Melno kvadrātu“ tik lielā mērā, ka viņš pārskatīja mākslas vēsturi, noliedzot, ka postmodernisma aizsācēja loma būtu piedēvējama Dišānam; modernisms Kuneļļa interpretācijā dzimst līdz ar brīdi, kad Maļevičs iznīcina glezniecību. Tādējādi mākslas pasaules centrs ir nevis Parīze, bet gan Maskava.
Laikā, kad Kunellis strādāja ārzemēs — Vācijā, Polijā un Dienvidslāvijā —, mākslinieks bieži piesauca mistisko jēdzienu Mitteleuropa, ideju, ko nebija iespējams realizēt sašķeltajā aukstā kara pasaulē. Kurators Dīters Rēlstrēte (Dieter Roelstraete) to apraksta šādi: „Mitteleuropa ir ne tik daudz ģeopolitiska realitāte, cik atmosfēra, noteikta filozofija vai attieksme pret dzīvi, un dramatisks piemērs tai ir Austroungārijas impērijas iluzorais, melanholiskais pasaules skatījums.“ Kunelli viņa pirmā ceļojuma laikā pārņēma „kaislība uz visu ziemeļniecisko“, ko Rēlstrēte apraksta kā traukšanos līdzi Ukrainas vējiem pāri austrumu plašajiem līdzenumiem.
La Città di Riga jau savā iecerē bija mēģinājums izprovocēt kaismīgas debates. Žurnālu ievada Mario Merca (Mario Merz) raksts, kurā mākslinieki aprakstīti kā bezgalīgi garās svētdienas iemītnieki — darbinieki, kuru profesijā nekāda darba nav, un „gandrīz visi — marksisti“. Un tomēr Eiropas austrumi nebija nekas daudz vairāk par iedomātu telpu un vienu konkrētu atsauci. Arte Povera savu nosaukumu aizguva no poļu režisora Ježi Grotovska „nabagā teātra“, un lielu daļu no tās garīgajām saknēm bija iedvesmojušas tieši Grotovska teorijas. Kuneļļa teksts „Cavolo! Che Bella Donna!“ stāsta par kādu izdomātu kreiso spēku politiķi, kurš devies uz Odesu. Traktāts apraksta plašu ceļojumu, procesā piedāvājot anekdotiskus pastāstus par mākslinieku revolucionāro pārliecību, un noslēdzas ar Lorensa Veinera (Lawrence Weiner) konceptuālās prakses kritiku, kas būtiskā kārtā liek saprast, ka žurnāla nosaukumā ietvertā vārdu spēle ir norāde uz amerikāņu konceptuālisma noliegumu. Plānotās kaismīgās debates La Città di Riga pēdīgi izpaužas daudzvārdīgā mākslinieka Pjēra Paolo Kalcolāri (Pier Paolo Calzolari) uzbrukumā; tas tiešā veidā vērsts pret Kunelli un norāda uz žurnāla konceptu, kas darbojas nevis kā radikāls vai revolucionārs aicinājums, bet drīzāk konservatīvs un tradicionālistisks impulss: „Tāds žurnāls, par kādu runā tu, seko vērienīgajām Eiropas vienotības tradīcijām; tas ir žurnāls, kas radies ar konkrētu ētisku, paskaidrojošu mērķi — aicinājumu pievērst uzmanību, tā sakot, ķerties pie darba, lai novērstu strukturālus pārkārtojumus.“
Kalcolāri kritika definē Rīgu kā fantāziju par zudušu impēriju — „questa ritrovata città di Riga“ —, kas saskan ar Rēlstrētes aprakstīto Kuneļļa priekšstatu par Austrumeiropu kā telpu, kurā mākslinieks var projicēt savus sapņus par aizgājušām pasaulēm. Kalcolāri iznīcinošais uzbrukums tālāk vēršas pret absurdo iedomu, ka mākslai varētu būt kāda ietekme uz politikas sfēru. Šī kritika ir precīzi tēmēts sitiens pa Rietumu nostalģiju pēc nezināmām zemēm un divkosību, ar kādu māksla izpilda dažādus politiskus žestus uz visai nihilistiska fona — savas nespējas panākt jebkādas politiskas pārmaiņas vai iztēloties patiesas alternatīvas. Kunellis šo tirādi publicēja saskaņā ar visām autora prasībām.
Šis vēsturiskais incidents, kas ne tuvu nav vienkārša atkāpe no tēmas, kalpo, lai uzskatāmi parādītu paralēles starp tā norises laiku un mūsu dienām. Ģeogrāfiskās robežas ir pārbīdījušās, taču pasaule vēl joprojām ir sadalīta noslēgtās ekonomiskās zonās, kas pieļauj tikai ierobežotu piekļuvi un pārvietošanās vai apmešanās iespēju. Jēdziens „ārpuszemes“ (Outlands) ir turpinājums aicinājumam meklēt kopīgu valodu vienotības un telpiskas abstrakcijas projekta virzienā. Tas kalpo arī konkrētam mērķim, pievēršoties šodienas politikas pēkšņajam labējam pavērsienam, kas mākslas pasaulē izpelnījies plašu nosodījumu.
Varbūt „citādā“ eksotizēšanas vai tālu Lasīt vairāk