Solvita Krese un Inga Lāce:
Pirms dažiem gadiem, kad Rīga dižojās ar Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu, apgriezienus uzņēma diskusijas par tēmu— cik daudz Rīga ir pamanāma Eiropas galvaspilsētu kartē kā nozīmīgs kultūras centrs. Sekojot diskusijas pavedieniem, varēja atpazīt gan Austrumeiropai raksturīgos mazvērtības kompleksus un vēlmi kļūt par līdzvērtīgu spēlētāju Eiropas kultūras telpā līdzās Rietumeiropas valstu galvaspilsētām, gan tendenci apliecināt kultūras centra statusu ar sasniegumiem Latvijas valsts ziedu laikos pagājušā gadsimta sākumā. Neapšaubāmi, šo diskusiju uzkurināja acīmredzami visai patronējošās un brīžiem arogantās centra un perifērijas attiecības starp veco un jauno Eiropu, kas diemžēl nekur nav pazudušas arī pēc rietumu un austrumu Eiropas apvienošanās. Taču, metot līkumu šīs diskusijas iezīmētajai gultnei un palūkojoties no citas puses, mēs varam ieraudzīt Rīgu kā vienu no tā sauktajām ārpuszemēm (outlands)— piederīgu joprojām maz apzinātajai, bet ar jaudīgu potenciālu uzlādētajai Austrumeiropai, kurā Rīga, Prāga vai Sofija veido pašpietiekamu, radošu izvirdumu seismisko zonu. Tas nenozīmē, ka Rīga ir jaunā Berlīne, bet gan, izkāpjot no eirocentriski ierobežotā skatpunkta, ļauj apstiprināt, ka šī brīža pasaules kultūras kartē Bombeja ir svarīgāka par Parīzi, vai arī atzīt par nederīgiem šādus svarīguma— lieluma, popularitātes un tamlīdzīgi— mērījumus kā tādus. Likumsakarīgi, festivāls Survival Kit pievēršas jēdziena „ārpuszemes“ (outlands) apzināšanai, apšaubot tradicionālo ģeopolitisko un kultūrtelpas dalījumu centrā un perifērijā un izgaismojot sarežģītos identitātes veidošanās procesus. Ārpuszemes ne vienmēr ir ģeogrāfiskas, tās var būt jebkura teritorija, kam raksturīga sarežģīta politekonomiskā situācija, kas padara to grūtāk sasniedzamu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Piemēram, sasniedzamības ziņā Rietumvalstis ir daudz vieglāk pieejamas un pievilcīgākas nekā Kijeva, Bukareste vai Ļubļana, ar kurām mūs saista kopīga nesenā vēsture, lai gan fiziski visu šo vietu attālums no Rīgas ir līdzīgs.
Caur ārpuszemes tēmu festivāls arī pievēršas Latvijā un pasaulē būtiskajam globālās migrācijas jautājumam, kas ir aktualizējis virkni citu problēmu: rasismu, augošu labējo nacionālismu un neiecietību pret citādo.
Šoreiz Survival Kit iemājojis Rīgas cirka ēkā, kas ir viena no vecākajām cirka ēkām Eiropā. Tās būvniecība pabeigta 1888. gadā, trīsdesmit gadus pirms Latvijas valsts tapšanas. Šobrīd cirks piedzīvo fundamentālas pārmaiņas, atkāpjoties no gadsimtiem senām tradīcijām, kas iekļāva cirka programmā savvaļas dzīvnieku izmantošanu; notiek pāreja uz jauna tipa cirku, kas paredz starpdisciplināru un inovatīvu pieeju. Līdz ar to „ārpuszemes“ nolaižas cirka arēnā īstajā brīdī, signalizējot par vēlamām pārmaiņām ne tikai pašā cirka nozarē, bet arī plašāk — sabiedrībā kopumā.
Šoreiz kā festivāla līdzkuratori aicināti Sumešs Šarma no Bombejas un katalāņu kuratore Anželsa Miralda, kas šobrīd dzīvo un strādā Barselonā. Festivāla tēma izkristalizējās sarunās ar pieaicinātajiem kuratoriem, vispirms jau runājot par Rīgu kā par centrālu vietu, galvaspilsētu, no vienas puses, un ģeogrāfiski un ekonomiski marginālu vietu, no otras, kā arī salīdzinot tās stāvokli ar citām pasaules pilsētām, kas dažādu politisku, ekonomisku, ģeogrāfisku iemeslu dēļ atrodas līdzīgā situācijā. Kā šo pozīciju iespējams apvērst, domājot ne tikai par Rīgu, bet arī plašāk— ģeopolitiski un attiecībā uz marginalizētām sabiedrības grupām rases, klases, reliģijas vai seksualitātes dēļ? Lai meklētu atbildes uz šiem jautājumiem, mākslinieki aicināti kopīgi kartēt tā sauktās ārpuszemes, un novietot tās uzmanības centrā.
Iezīmējot savu līdzšinējo praksi un vēl vienu no ārpuszemēm— Indiju—, kurators Sumešs Šarma izstādes katalogam uzrakstījis tekstu, kas, skatoties uz personiskiem atsevišķu mākslinieku stāstiem un ceļošanas un radošā darba trajektorijām, iezīmē Indijas modernisma veidošanos un problemātiku. Kā un vai iespējams vilkt paralēles dažādu ģeogrāfiski attālu vietu attīstībai? Kā šīs norises ietekmē tādas parādības kā koloniālisms, imperiālisms, un kādi ir šīs vēstures nospiedumi mūsdienu sabiedrībā? Savukārt Anželsa Miralda, atbildot Šarmas esejai, atsedz personisku skatījumu uz ārpuszemēm kā vietām, kas ļauj dažādiem viedokļiem, identitātēm un realitātēm pastāvēt līdzās, pretēji monolītajam nacionālisma stāstam.
Šogad sadarbībā ar Gētes institūtu Rīgā festivāla ietvaros tapušajai izstādei Rīgas cirkā dots nosaukums „Leer|Stelle— Tukšā telpa“, kas iezīmē Latvijas Laikmetīgās mākslas centra un Gētes institūta kopīgo interešu zonu, meklējot tukšo Rīgas ēku slēpto vai jau pamanāmo transformācijas potenciālu un veicinot to pārtapšanu aktīvos kultūras punktos pilsētas kartē.