"Drosmi, un uz priekšu!" - Solvita Krese
Kāds mans paziņa, kuru nesen uzrunāju, man ar acīmredzamu neizpratni jautāja: "Kāpēc Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs jaucas ar visādiem izdzīvošanas komplektiem? Vai nebūtu vienkāršāk labu mākslu ievietot parastā izstāžu zālē?" Acīmredzot daudz drošāk un paredzamāk ir darboties “baltā kuba” izstāžu zāles kontekstā un koncentrēties uz mākslas estētiskajiem vai konceptuālajiem aspektiem. Taču mākslas loma var būt daudz plašāka. Es cenšos uztvert un ievākt informāciju ciešā mijiedarbībā ar procesiem, kas notiek mūsu sabiedrībā, pasaulē, kurā dzīvojam.
Varētu būt, ka pārliecība, ka ar mākslas palīdzību pasaulē ir iespējams kaut ko mainīt, atbalsojas progresa idejas vēstījumā, kas paredz, ka viss ir uztverams un uzrunājams, vai varbūt gluži pretēji , sakņojas kādā spilgtā mistiskā teoloģiskā pieredzē.
Iespējams, ka mūsu plāns ir naivs un nerealizējams, taču laikmetīgās mākslas festivāla SURVIVAL KIT 2 ietvaros joprojām aicinām māksliniekus īstenot savas radošās idejas par dažādām izdzīvošanas stratēģijām mūsdienu pasaulē, izvirzot jautājumu, "vai māksla spēj ietekmēt vai mainīt pasauli pozitīvā veidā?".
Pirmo SURVIVAL KIT festivālu pagājušā gada rudenī rīkojām tukšās veikalu fasādēs Rīgas centrā, jo šķita, ka šie veikali ir viena no pamanāmākajām krīzes izpausmēm. Nedēļas laikā mākslinieki tukšās telpas pārveidoja radošās laboratorijās un netradicionālās izstāžu vietās. Piemēram, Katrīna Neiburga kopā ar Agnesi Krivadi atvēra zupas virtuvi, kurā prezentēja savus darbus ar dzejnieku un mākslinieku gatavotiem ēdieniem. Radošā grupa Zapte vienā no tukšajām veikala telpām iekārtoja second hand modes salonu, kurā tika prezentēts otrreizēji pārstrādātu apģērbu klāsts un notika radošās darbnīcas, modes parādes. Savukārt Egija Indzule un Maja Veismare izveidoja mazu grāmatnīcu, kurā festivāla laikā notika diskusijas, prezentācijas un lekcijas. SURVIVAL KIT iezīmējās kā pamanāms notikums, kas uzmundrināja ne tikai rīdziniekus un viņu viesus, bet ieguva arī vietējo un starptautisko mākslas aprindu atzinību.
Festivāls, kas tapis kā atbilde uz krīzi, turpināsies katru gadu kā mēģinājums sajust pilsētas, sabiedrības un pasaules notikumu “pulsu” un pārdomāt, kas pa šo laiku ir mainījies un ko mākslinieki var darīt, lai uzlabotu notiekošo. Šo iniciatīvu plānojam attīstīt un šai aktuālajai tēmai sekot līdz 2014.gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Kas tad ir mainījies pa šo gadu? Pilsētā izveidojušies vairāki radoši kvartāli ar maziem daudzfunkcionāliem veikaliņiem, kafejnīcām un frizētavām, kas vienlaikus darbojas kā kultūras ligzdas tukšajās vietās. Piemēram, frizētava Melnais knābis darbojas gan kā lasītava, gan kā savu kultūras programmu veidotāja. Līdzīgas aktivitātes notiek arī kafejnīcā Taka, grāmatnīcā Satori, vintage veikalā 20.gadsimts, veikalā Baba, kā arī radošajās darbnīcās un citās jaunizveidotās vietās, piemēram, kafejnīcā/veikalā Muhamors, izstāžu un koncertzālē Dad Cafe vai Miit velo darbnīcā/kafejnīcā. Tāpat vērojama radošo inkubatoru attīstība, kas veicina kultūras un biznesa mijiedarbību. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Sorosa fondu sācis radošo iniciatīvu atbalsta programmu Brigādes. Šīs jaunās iniciatīvas pasludina kultūru par veiksmīgu “izdzīvošanas paketi” un instrumentu krīzes pārvarēšanai.
Tāpēc izdzīvošanas komplekts šogad atrodas jaunizveidotajā kultūras salas arhipelāgā Miera ielā, Baznīcas ielā un E.Birznieka-Upīša ielā, kā arī Upīša pasāžā un Berga bazārā. Citas festivāla norises vietas ir izkaisītas ap pilsētas centru. Daudzas Survival kit pieturas vietas atradīsies arī Spīķeros, Vecrīgā, VEF rūpnīcas ēkās un Andrejsalā.
SURVIVAL KIT 2 mākslinieku vēlmes meklēt izdzīvošanas receptes gan ģimenes vērtībās (Katrīna Neiburga, Elīna Eihmane), gan indivīdu "stāstos" (Ēriks Božis, Performances apvienība, Miķelis Fišers), kā arī klātesot dabā (Serdes radošā grupa, Mājas svētība projekts, Markusa Ambaha un Reinharda Krēla aktivitātes pilsētas dārzu laukumos), elastīgu institūciju modeļu ieviešanā (projekts Muzejs, Radošo sapņu darbnīca), dažādu "dari pats" prakšu attīstīšanā (Benjamin Sabatier, Pauls Bankovskis, Peahen Studio, dažādās radošās darbnīcās, alternatīvu pasaules modeļu piedāvājumā (Patriks Grāfs) un variācijās par stratēģisku pilsētas attīstību (Apolonija Sustersic).
Mākslinieki pievēršas arī varas un sabiedrības dialogam (Aigars Bikše, Izolde Cēsniece), akcentējot dažādus migrācijas aspektus (Festivāla filmu programma, Pāvels Braila, Ineta Sipunova), fiksējot ekonomiskās utopijas kļūdu nospiedumus pilsētvidē (Arnis Balčus, Andris Vītoliņš), izceļot dažādas “pretsistēmu” teritorijas (Nataša Burliko, Irina Špičaka) un ironizējot par globālā kapitālisma “slīcināšanas” ambīcijām (Superflex, Flo Kasearu) un vietējiem glābšanas pasākumiem (Petra Petileta, Krišs Zilgalvis).
Pastiprināta saskarsme, vēlme sanākt kopā, sarunāties ir pamanāma kā viena no stratēģijām, kuru šobrīd cilvēki utilizē un kas izpaužas Kristas Burānes iniciatīvā. E. Birznieka-Upīša ielas iedzīvotāji tiek aicināti iznākt no saviem mitekļiem un piedalīties kopīgā pasākumā, kurā kopīga stāsta veidošanā iesaistīti arī mazie veikaliņi, kafejnīcas un frizētavas. Tiek stimulēta ne tikai ielas vai apkaimes lokālā rakstura vai identitātes izzināšana, bet arī vietējās kopienas aktivizēšana, “kaimiņu būšana” (arī Emīla Rodes projekts).
Kā viens no tematiskajiem virzieniem iezīmējas arī tēma, kas sublimēta VEF Mākslas centrā notiekošajā izstādē Es mirstu – es dzīvoju. Var tikai piekrist mūžīgajai patiesībai, ka katrs gals ir jauns sākums un, lai radītu, ko jaunu, ir jākāpj pāri vai jāupurē vecais.
Vai mums izdosies? Skaties, kā Festivāla emblēmā redzamais suns, kas vienmēr bijis cilvēka labākais draugs, jau ir ieplānots sadalīšanai steikos. Mūsu tauta ir līdzīgi sadalīta ietekmes zonās, un budžeta ''griezumi'' draud samazināt kultūras izdzīvošanas izredzes. Taču gribas ticēt, ka šī gada Festivāla ģerbonis suns, atsaucoties aicinājumam "Drosmi, un uz priekšu!", tomēr tiks uz priekšu. Tāpat kā mazie veikaliņi, jaunas radošas iniciatīvas un indivīdi, kas drosmīgi cenšas īstenot savus sapņus. Un pat tad, ja lietas ir bloķētas makro līmenī, tās burbuļo mikro līmenī; joprojām ir iespējams saglabāt radošu garu un iespējams radīt citas, ne tikai ekonomiskas, vērtības. Ja citiem būtu tāda pati intensitāte, tad, pat neredzot makro risinājumus, jūs joprojām varētu piedalīties savā dzīvē, mijiedarboties ar citiem, bagātināt apkārtējo pasauli, un tā noteikti ir vērtība.
Šis ir tosts uz veiksmi!