Pat ne kaut kas
Fotogrāfijas, 2012
Downshifting kā apzīmējums dzīves tempa palēninājuma fenomenam Rietumu
kultūrā terminoloģiski pirmo reizi tika izmantots Amy Saltzman 1991. gadā
publicētajā grāmatā “Downshifting: Reinventing success on a slower track”, kas
ironiski sakrīt ar Padomju Savienības sabrukumu. Darbu sērijas “Pat ne kaut
kas” pamatā ir vizuāli subjektīvs pētījums par post-padomju pilsētas ainavu
un tās interpretāciju kā sociāli konstruētu parādību. Kaut arī pēc Padomju
Savienības sabrukuma Latvija ir piedzīvojusi daudzus nozīmīgus sociālpolitiskus
notikumus, tomēr izvēloties par atskaites punktu pilsētainavu, padomju
laikā radītā arhitektūra un teritoriālais dalījums joprojām nosaka vidusmēra
postpadomju pilsētas dzīves ritmu, iedzīvotāju pārvietošanās maršrutus un
arī ainavas estētiku.
Padomju laikos pilsētu teritorijas parasti tika iedalītas dažādos rajonos un bieži
vien šie rajoni atšķīrās viens no otra ne tikai ar dažādiem nosaukumiem, bet
arī ar atšķirīgām funkcijām pilsētvidē. Piemēram, industriālie rūpnīcu rajoni,
garāžu rajoni, guļamrajoni, mazdārziņi. Pēc Padomju Savienības sabrukuma
daudzi no šiem rajoniem zaudēja savu funkciju. Piemēram, rūpnīcas tika slēgtas,
žogi tika daļēji nojaukti, viss aizauga ar krūmiem un cilvēki sāka izmantot šīs
starptelpas kā īsākos ceļus, lai nokļūtu sev vajadzīgajās vietās pilsētā. Protams,
pilsētā pastāv sabiedriskais transports, kas savieno pilsētas rajonus, bet
vakaros un naktī cilvēkiem ir ērtāk šķērsot šīs starptelpas kājām. Tādā veidā
pilsētā rodas takas un ceļi, kuri nav oficiālajā pilsētas kartē. Savukārt pilsētas
kartē rodas teritorijas, kuras nekad nav galamērķis iedzīvotāju ceļojumiem, bet
vienmēr starptelpa starp nozīmi nesošajām pilsētas daļām. Šajos sērijas darbos
tika pētītas šīs “spoku zonas” nakts laikā, kas ir stereotipiski bīstamākais
laiks, kad tur uzturēties. Kājāmgājēju iemītās taciņas bieži vien arī noteica
darbu estētiskos uzbūves pamatprincipus.
Pirms sāku fotografēt, biju iedomājies, ka fotogrāfijās būs kaut niecīga vizuāla
liecība par draudīgo un neviesmīlīgo starptelpas būtību. Tomēr es atklāju,
ka fotogrāfijās starptelpas ainavas iegūst romantisma laikmeta ainavas
glezniecības tradīcijai raksturīgas kvalitātes. Šīs sērijas darbi neraksturo
kādu konkrētu ģeogrāfisku vietu vai sociālu notikumu, bet pauž skatiena un
fotoaparāta kā realitātes izzināšanas instrumentu nepilnības, kā arī raksturo
iedomātā un patiesā nenošķiramās saiknes, interpretējot ainavu un ainavas
fotogrāfiju. (A.S.)
Alnis Stakle talantīgi, mērķtiecīgi un neatlaidīgi darbojoties, apmēram
piecpadsmit gadu laikā kļuvis par vienu no ietekmīgākajiem Latvijas vidējās
paaudzes fotomāksliniekiem. Mākslinieks dzīvo un strādā Daugavpilī,
kur veidojusies arī viņa akadēmiskā karjera. Daugavpils uztverama arī kā
pašanalītisks resurss. Attēla uztveres un uzņemšanas tehnoloģiju mūsdienīgi
aspekti un vēsturiski konteksti Aļņa Stakles darbos vedina piemērot vecas
fototeorijas klišejas, proti, dalījumu spoguļos un logos. Stakles fotogrāfijas
ir izteikti logi, turklāt pa tiem paredzēts redzēt pašu mākslinieku. Nekāda
sabiedrības, ne individuāli, ne kādās nošķirtās grupās, spoguļošanās te
nenotiek. Visu – marginālus arhitektoniskus, pilsētbūvnieciskus, diennakts
laiku maiņu vai vēl grūtāk definējamus robežu un starpstāvokļus – mākslinieks
fotografē, lai parādītu savas uztveres, prāta un sajūtu īpatnības. Lai to paveiktu,
ir fotografētas studentes nodrupušos interjeros (Ilgas, 2010), mājiņas ar
iedegtiem logiem tumsā (Home Sweet Home, 2006–2009), dzimtās pilsētas
ainavas (L.S.D. Living Space Daugavpils, 2001–2006) un citas “lietas”. Alnis
Stakle ir ieguvis maģistra grādu vides izglītībā un aizstāvējis doktora disertāciju
mediju pedagoģijā (2003, 2011, Daugavpils Universitāte), bet nenosauc nevienu
personu vai institūciju, kas būtu minami kā skolotāji fotogrāfijā. Toties
mākslinieks pats veiksmīgi darbojas ar fotogrāfiju saistītu jomu pedagoģijā,
pasniegdams Rīgas Stradiņa Universitātē un ISSP skolā. Kopš 1998. gada Alnis
Stakle piedalījies grupu izstādēs un rīkojis personālizstādes Latvijā un citur.
Ieguvis Latvijas Gada balvu fotogrāfijā autorfotogrāfijas kategorijā (2006) un
pirmo vietu Sony World Photography Awards arhitektūras fotogrāfijas kategorijā
(2011). Stakles darbi publicēti Shots (UK/USA), Eyemazing (NL), “Foto Kvartāls”
(LV), “Studija” (LV), Photography Now (DE), utt. Vadījis fotogrāfijas un vizuālās
kultūras meistardarbnīcas Anglijā, Krievijā, Lietuvā, Slovākijā un Latvijā. (I.L.)