Darbi no cikla Almost Perfect
Gleznas, 2012
Kāpēc es sāku domāt par dzelzceļa gulšņiem, es nevarēšu pateikt. Bet vienā brīdī sāka šķist, ka man tos gulšņus vajag. Kaut kas tajos šķita pareizs un nepieciešams (varētu jau mēģināt skaidrot tur - materialitāte, laika nospiedumi, sociālā nozīme utt., bet līdz galam un precīzi tāpat neizskaidrosi). Domāju - dabūšu, aizvedīšu pie sevis uz Drustiem un tad redzēs, ko tālāk. Sāku jau apjautāties šur un tur. Bet izvērtās pavisam citādi – devos uz Genti Beļģijā, bieži un uz ilgu laiku. Kādu rītu nonācu pie būvmateriālu veikala kādas piecpadsmit minūtes pirms tā atvēršanas. Gaidot un staigājot apkārt gar tuvējo dzelzceļa malu, pēkšņi uzgāju kaudzi ar lieliskiem gulšņiem, vēl labākiem, nekā biju iedomājies.
Iepriekš, gleznojot Drustu savvaļas laboratorijā, darbos pārāk daudz spiedās iekšā tā lauku ainava, kaut gan tas nebija īsti darbu mērķis. Mani vairāk interesēja cilvēka, laika un kultūras pēdu nospiedumi, tādēļ biju nolēmis doties uz piepilsētu, jeb precīzāk - to robežu, kur pilsēta un civilizācija satiekas ar dabu un mežonību, veidojot savdabīgu haosu. Vai kārtību?
Šobrīd grūti precīzi atcerēties to domu un sajūtu, drīzāk tur kopā bija vairākas domas sajūtas, kas lika turpināt darboties ar dubļiem. To primitivitāte, mūžība un vienkāršība. Kā arī attiecības starp pašiem dubļiem un to pielietojumu kā krāsu. Ā, un – jā, materialitāte kā ļoti svarīga uztveres daļa un maņa, kas piemīt glezniecībai. Izsenis jau glezniecībā fascinējusi dažādu materiālu un materialitāšu attiecības, kurām piemīt mentālas īpašības, un tās rada īpašas kvalitātes un iespaidus.
Tātad gulšņi bija vajadzīgi, lai uztaisītu molbertu / rāmi / stendu, to atstātu uz vairākiem mēnešiem piepilsētā, lai tur laiku pa laikam dotos gleznot. (A.E.)
Downshifting? Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka mazliet jāpastieidzas, lai izbrīvētu laiku mieram, jo, lai strādātu (šeit ar to domāju mākslas darba radīšanu, jeb galvenais - gatavošanos tam) vajag mieru. Pēdējos dažus gadus par lielisku vietu, lai koncentrētos darbam, kalpojusi savvaļas laboratorija netālu no Drustiem. Tur nekad nav bijusi elektrība, nav īsti pajumtes, tikai nelielas paliekas no kādreiz eksistējušas saimniecības. Tā ir vieta, kas raisa pārdomas, vismaz tīri teorētiski meklējot savai darbībai atbilstošu modeļus: Vai resursu patēriņa samazināšana nozīmē atteikšanos no tehnoloģijām, vai gluži pretēji? Cik lielā mērā jābūt universālajam cilvēkam, kurš visu var izdarīt pats, un cik jānodarbojas tikai ar savu vienu lietu? Vai tempa samazināšana nozīmē norobežošanos?
Andris Eglītis ir gleznotājs, kura darbi arvien biežāk izplešas arī līdz trīsdimensionāliem mākslas objektiem. Beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, kur strādā par pedagogu; studējis pēcakadēmisko studiju programmā HISK Ģentē, Beļģijā. Kopš 2005. gada sarīkojis astoņas personālizstādes, kas teju katra novērtēta kā nozīmīgs notikums aktuālajā mākslas dzīvē, piedalījies daudzās grupu izstādēs.
Andra Eglīša darbu izejas punkts vienmēr bijusi realitāte, mākslā pārcelta caur klasiskiem žanriem – portretiem, klusajām dabām, ainavām. Tomēr gandrīz katrā no darbu cikliem mākslinieks izmanto atšķirīgu metodi vai tehniku, sākotnēji – fotoreālistisku un neoakadēmisku formu, pēdējos gados tā ir zemes materiālu izmantošana un ne tikai iluzora, bet arī fiziska, trīsdeminsionāla „lietu dzīve”, caur kuru viņš, paša vārdiem, „mēģina saprast neapjēdzamo – samērot sevi, mazo cilvēku, ar visu pārējo pasauli – sabiedrību, vēsturi, kosmosu”. (I.A.)