Lēnā revolūcija
Konspiratīvais dzīvoklis, 2012
I
Lēnā revolūcija.
Mūsdienu dzīves ritmu - ja ir iespējams veikt intuitīvu vispārinājumu –
bieži vien nosaka pragmatisku mērķu sasniegšana. Turklāt arī apkārtējā
dzīvespasaule ir piemērota šādam ritmam, piemēram, ātrās ēdināšanas
iestādes, transporta līdzekļi un tamlīdzīgas sistēmas, kas ir iekārtotas tā,
lai ļaudis varētu tikt pie rezultāta, ieguldot pēc iespējas mazāk laika. Taču
šāds ikdienas ritējums var radīt dzīves nepiepildītības izjūtu un vēlmi pēc
kompensācijas mehānismiem - cilvēks meklē alternatīvas izpausmes, kas tiek
atrastas dažādās pirmstehnoloģisku aktivitāšu zonās, piemēram, rokdarbos,
gleznošanā, kulinārijā, dārzniecībā u.tml. Šādas aktivitātes nevar reducēt tikai
uz vienīgi uz mērķa sasniegšanu, jo vienlīdz svarīgs ir pats darbības process
un fakts, ka tās tiek veiktas.
Taču alternatīvu meklēšana nenozīmē Iizvēlēties starp šķietami savstarpēji
izslēdzošiem dzīves modeļiem. Drīzāk jārunā būtu par to, ko amerikāņu
tehnoloģiju filozofs Alberts Borgmans (Borgmann) sauc par galvenajām jeb
mezglu praksēm (focal practices)1 – tās kontrastē ar ikdienā veicamajām
darbībām, taču vienlaicīgi arī strukturē kopējo dzīves plūdumu, piemēram:
tiek veidota noteikta galda kultūra, kas īpašos brīžos aizvieto ātro ēšanu un
nav reducējama tikai uz sāta sajūtas iegūšanu.
Šīs prakses ir salīdzinoši labi saskaņojamas ar buržuāzisku dzīvesveidu. Taču
ir jautājums, vai lēnu dzīvi ir iespējams saskaņot arī ar revolūciju (nevis dažāda
veida pseidorevolucionārām sociālām aktivitātēm kā, piemēram, kaismīga
viedokļa paušana politikas jautājumos esot saviesīgās vakariņās ar draugiem)?
Revolūcija ir paātrinātas sociālās izmaiņas. Kā tādām tām ir grūti kļūt par
buržuāziskās sabiedrības ikdienu – ne tikai tāpēc, ka revolūcijas mērķi dažkārt
varētu būt nepieņemami, bet arī tāpēc, ka nepieļauj tik būtisko vērošanas un
refleksijas aktus. Marksa 11. tēze par Feierbahu skan: „Filozofi pasauli ir
tikai dažādi izskaidrojuši, bet galvenais ir tas, lai to pārveidotu.”2 Tieši šāds
uzskats par politisku iesaistītību – jaunu darbības modeļu meklējumi - var
likt buržuāzijas pārstāvjiem izvairīties no iesaistīšanās revolucionārā darbībā.
Turklāt revolūcija būtu neērta nodarbošanās, jo ietvertu vardarbību, īpašuma
pārdali un dažādas citas nevēlamas blakusparādības.
K.Markss, aprakstot Parīzes komūnas sagrāvi, norādīja uz to kā uz īpašu
izrādi, kas ir piemērota buržuāziskam laika pavadīšanas veidam: buržuāzijas
pārstāvji „tālskatī ar patiku vēroja kauju, skaitīja lielgabalu šāvienus un zvērēja
pie sava un sava ielas staiguļu goda, ka izrāde šeit esot daudz labāka nekā
teātrī pie Sen-Martena vārtiem. Kritušie taču tiešām bija beigti, ievainoto
kliedzieni nebija atdarinājums, un turklāt drāma, kas norisinājās viņu priekšā,
bija pasaulvēsturiska drāma.”3 Revolūcija ir notikums tādā ziņā, ka sevi piesaka
noteikts politisks subjekts, kas līdz tam nav bijis zināms un ar šo savu aktu
tas tiecas mainīt esamības loģku. Šis subjekts ir potenciālā potencialitāte, kas
vai nu iegūst politisko balsi, vai arī nespēj aktualizēt savu potencialitāti un –
tiekot pakļauta morāliem vērtējumiem – tiek normalizēta atpakaļ valdošajā
sakārtojumā.4 Uzskatāms šī mehānisma piemērs lokālā mērogā bija t.s. „13.
janvāris” jeb „Bruģa revolūcija” 2009. gadā, Rīgā un tam sekojošie politiķu u.c.
valdošās elites pārstāvju izteikumi un vērtējumi medijos.
Projekta „Lēnā Revolūcija // Slow Revolution” mērķis ir atmest buržuāzisko
lēnās dzīves izpratni un atrast atbildi uz jautājumu, vai ir iespējams nodarboties
ar revolūciju, bet reizē to darīt no drošām pozīcijām, aktīvi veidojot centrālās
jeb mezglu prakses un izzinot citu modeļu iespējamību?
II
Mūsu rokās nokļuva dokuments, kas ir savā ziņā dīvains. 1914. gadā, Rīgā izvietotajā rūpnīcā „Fenikss” 3000 strādnieku, neizvirzot nekādas prasības,
pameta savas darba vietas, lai dotos mājās. Šāda rīcība var šķist iracionāla,
jo, ņemot vērā šī un agrāku gadu politiskos vektorus, strādnieki aktīvi mītiņoja,
protestēja, izteica prasības utt – tika uzskatīts, ka, lai sasniegtu vēlamo
rezultātu, ir nepieciešams darīt zināmas savas (strādnieku) vajadzības. Taču
tikpat labi šis notikums un klusējoša nepakļaušanās var tikt skatīta kā tāda,
kas visvairāk apdraud esošo politisko kārtību. Politiskās kārtības izmaiņas
paredz jaunu politisko subjektu rašanos, kas pirms tam nav bijuši redzami
pat kā potenciālas politiskās dzīves balsis. Mēs runājam par potencialitātes
potencialitāti, kad redzam, kā strādnieki, kas pirms tam nav bijuši politiskie
subjekti, piepeši kļūst par tādiem. Taču, lai potencialitātes potencialitāte
saglabātu savu statusu (varētu eksistēt), ir jāmainās esamības loģikai. Esamības
loģika paredz nenokļūt vecās kārtības juridiski formulētās attiecībās, bet
izmainīt un radīt jaunu pašu attiecību pamatu. Vārdi un formulētas prasības
ir tās, kas liek nokļūt legālajās attiecībās - tajās „nevaldošie” vienmēr būs
zaudētāji, jo viņi nav veidojuši to valodu, likumus un kārtību, kurā viņus mēģina
uzklausīt. Intelektuālis pretendē, ka var nolasīt vēstījumu, taču subversīvā
akta veicēji nepiedāvā atslēgu, kā nolasīt viņu darbību; pateicoties atslēgas
neesamībai un no tās izrietošajai nespējai interpretēt, buržuji un intelektuāļi
tiek padarīti bezspēcīgi – viņi ir atkarīgi no darbības veicējiem, bet šajā gadījumā
viņi nevar nostiprināt savu pārākumu pār tiem. Tāpēc visbīstamākā aktivitātes
forma ir vārdos neizteiktā, bez konkrētiem formulējumiem un prasībām; jo tā
apdraud politiskās ontoloģijas pamatu. (I.V., A.K.)
Iliana Veinberga ir mākslas vēsturniece, kuratore un kritiķe. Ieguvusi Latvijas
Mākslas akadēmijas maģistra grādu mākslas vēsturē, šobrīd turpina studijas
doktorantūrā. Veinbergas akadēmiskās intereses iekļauj 20. gadsimta dizaina
vēsturi un rūpnieciski ražotus objektus no padomju laikiem. Viņa ir piedalījusies
izpētes projektos, tai skaitā „Padomju laika netradicionālā mantojuma
dokumentēšana un saglabāšana Laikmetīgās mākslas muzejam”, ko realizēja
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (2010). 2011. gadā bija viena no izstādes
„Modernizācija. Baltijas māksla, arhitektūra un dizains 1960- 1970” kuratorēm
Nacionālajā Mākslas galerijā, Viļņā, Lietuvā. Līdztekus akadēmiskai darbībai
Iliana Veinberga kūrē laikmetīgās mākslas izstādes un piedalās ar mākslu
saistītos projektos.
Ainārs Kamoliņš ieguvis Lavijas Universitātes maģistra grādu filozofijā. Turpina
studēt filosofiju Aberdīnas universitātē. A. Kamoliņa akadēmisko interešu lokā
ir agrīno mūsdienu filosofu idejas. A. Kamoliņš regulāri piedalās vietēja un
starptautiska mēroga konferencēs, viņa raksti publicēti konferenču rakstu
krājumos un publicistikā. 2008. gadā piedalījies bio-mākslas seminārā, kopš
tā brīža turpinot interesēties par filosofijas teorijas un bioloģijas attiecībām.
Kopā ar Ilianu Veinbergu ar darbu “Jo tie pirmie būs tie pēdējie. Kultūrteorētisks
pētījums.” piedalījies arī SURVIVAL KIT 3.