Roze
Instalācija, 2012
Patiesā lietu būtība un vērtība slēpjas mūsos pašos. Bet kas mēs esam?
Jautājums, uz kuru katram no mums jāatrod atbilde. Sevis iepazīšana,
identitātes apzināšanas un personības pilnveidošana ir patieso vērtību izpratnes
pamatā, kas ir viens no cilvēces izdzīvošanas un attīstības priekšnoteikumiem.
Mākslīgo ziedu – rožu – instalācijas “A Rose” (320 x 309 cm) idejas pamatā
ir populārais Gertrūdes Šteinas (Gertrude Stein) dzejolis “A Rose is A...”, kurā
vienkāršā formā, piesaucot un atkārtojot lietu nosaukumus, tiek provocēta
lietu tēlaina un emocionāla asociācija. Vēstījums – lietas ir tādas, kādas tās i::
A
ROSE IS A
ROSE IS A
ROSE IS A
ROSE
Vienlaikus zieds simbolizē dabas vērtības – trausls un patiess – “Roze ir roze”.
Darbs “A Rose” idejiski sasaucas ar mākslinieces agrāk radīto darbu “Mīl,
nemīl” (2012), kas bija apskatāms projekta “BŪT VAI NĒ” laikā Dailes teātra
mākslas telpā “Brīvības 75”. Darba idejas pamatā ir Viljama Šekspīra traģēdijas
“Hamlets” galvenā varoņa monologa frāze:
...Un nonievātas mīlas sāpes, smeldzi...
“Mākslinieces uzburtā idilliskā aina ar margrietiņu lauku vedina atbruņojoši
smaidot ļauties romantikai. Tajā pat laikā jaukajām puķēm, kuru ziedlapiņas
vienu pa vienai plēšot mēdzam saldi trauksmaini minēt “mīl/nemīl” un kas
kultūrvēsturiski asociējas ar nevainīgu ļaušanos ticībai, cerībai, mīlestībai,
izrādās dots uzdevums brīdināt. Trauslie, mīļie ziediņi it kā nevilšus
sakārtojušies nežēlīgi atmodinošā, hamletiskā vēstī – signālā “Illusion” –
darbu komentē mākslas zinātniece Aiga Dzalbe. (I.B.)
Downshifting? Man personīgi ir maz aktuāla kāda no “tempa samazināšanas”
stratēģijām (darba slodzes samazināšana, patēriņa, izmaksu samazināšana,
aizbēgšana no pilsētas, “izstāšanās no spēles” utt.), jo vienmēr centos atrast
līdzsvaru starp garīgo un materiālo pasauli. Man patīk komforts un skaistas lietas,
bet nepatīk ārišķība un dekoratīvisms – forma bez satura, nepatīk ‘’apaugt’’ ar lietām
bez pamatotas vajadzības. Man patīk darbs, kas dod gandarījumu – dod iespēju
uzzināt ko jaunu un pilnveidot sevi.
Domāju, ka problēmas rodas no tā, ka daļa cilvēku nemaz nemēģina saprast, kas
viņiem patiešām ir vajadzīgs un bez kā var iztikt. Pasaule strauji attīstās un mainās
un ir svarīgi izprast sevi tās kontekstā, lai neaizietu vienā vai otrā galējībā. Tas ir
ceļš uz dzīves patieso vērtību apzināšanos.
Inga Brūvere ir gleznotāja un izstāžu kuratore. Beigusi Jaņa Rozentāla Rīgas
Mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu.
90.gados Brūveres glezniecību raksturoja minimālistiska, plastiska forma,
ko 2000.gados nomainīja analītiska un konceptuāla pieeja. Variējot tādus
glezniecības pamatelementus kā krāsa, to spektra attiecības, līnija, laukums,
kas virknējas arvien jaunās kombinācijās, Inga Brūvere rada abstraktas,
ornamentālas kompozīcijas, kas vienlaikus izlasāmas kā konceptuāls vēstījums.
Vizuālā informācija veido saspēli vai konfrontāciju ar verbālo vai jēdzienisko
nozīmi, piemēram, kaleidoskops, spēļu klucīši vai vārds, kas pārtop tēlā, ir
kā ilustrācijas realitātes metaforai: formas, ko veido skaidras ģeometriskas
konstrukcijas, vienlaikus ir arī nenotverama ilūzija vai modelis, kas nākamajā
brīdī var izjukt un virknēties jaunās kombinācijās. (I.A.)