Bez nosaukuma
Objekti, 2011-2012
Plašākajā nozīmē mans darbs ir saistīts ar cilvēka nespēju identificē¬ties
struktūrās, kuras viņš pats laika gaitā ir izveidojis. Zuduma un neatbilstības
sajūta, saskaroties ar šīm struktūrām (laulību, kultūru, darba vidi, sabiedrību
un citām), cilvēku mudina pastāvīgi, intuitīvi interpretēt pasauli un sevi pašu,
tā mēģinot šajās struktūrās iekļauties. Šī it kā liekā darbība izmaina cilvēku
likteņus. Šo darbību es uzskatu par izcili skaistu faktu.
Savā darbā es izmantoju elementus, ko cilvēks saražojis vai apdzīvojis, kā arī
tos, kas palīdzējuši cilvēkam formulēt ideju par to, kas ir pasaule un to, kas ir
viņš pats. Es mēdzu šos priekšmetus izjaukt un salikt no jauna. Attālums no
sākotnēja objekta līdz jaunam (bieži vien ne-funkcionālam) objektam darbojas
kā materiāls atspoguļojums attālumam no sākotnējās būtnes līdz personai
kolektīvajās struktūrās, uzrādot to, cik ierobežotas saskarsmē ar struktūrām
ir mūsu pielāgošanās un identificēšanās iespējas.
Bieži liekas, ka jauns, pārvietots objekts atrodas vertikāli nestabilā līdzsvarā,
tādējādi atspoguļojot cilvēka pazaudēšanos un viņa nepieciešamību noturēties
kājās, kaut vai tikai tāpēc, lai saglabātu to, kas viņam ir dots un apliecina, ka
viņš joprojām IR.
Šis kārtošanas process palīdz izvairīties no estētiskajiem vai funkcionālajiem
kritērijiem jaunā objekta radīšanā un piespiež novērot kārtības jautājumu
(sakārtošana ir priekšnoteikums interpretēšanai), jo visas elementa X
sastāvdaļas tiek pārskatītas un pārkārtotas pamatojoties uz neparastiem
kritērijiem, veicot šķietami nevajadzīgas darbības, kas noved izmantotus
elementus līdz neklasificējamai pastāvēšanas formai. Es tomēr cenšos, lai
šo jaunu objektu nelietderīgums vai nestabilitāte atbalso to skaistumu, kas ir
ietverts atkārtotajā sevis pazaudēšanas un sevis pašapliecināšanās aktā. (H.P.)
Haims Pitarčs izmanto dažādus medijus – skulptūru, zīmējumu, video,
performanci. Bieži vien izmantojot pieticīgus ikdienas priekšmetus – ģitāru,
krēslu, mājsaimniecības vai patēriņa produktus, mākslinieks izmanto izdomas
bagātas un asprātīgas pārvietošanas un rekontekstualizācijas stratēģijas,
vizuālu apspēlēšanu, noārdot priekšmetu ikdienišķo nozīmei un lietojumu,
radot to, ko “The Village Voice”, rakstot par Pitarča 2006.gada personāllizstādi,
sauc par “izsmalcinātiem kalambūriem”.