Idille, 3. augusts, 2004.
Video, 3'55'', 2004
Filma „Idille” filmēta Krievijas postindustriālajā ainavā, pļavā. Jauna meitene
ar lakatu galvā un komjaunietes kleitu mugurā ir nogūlusies zālē ar muguru
pret slēgtu, apslēptu Krievijas rūpnīcu. Idilliska lauku noskaņa – kā Džozefa
Celminska darbā “Atvasara” – asi kontrastē ar industriālo ainavu. No vienas
puses, tā ir jautrs propagandas tēls ar sievieti no pagājušā laikmeta un, no otras
puses, degradētas vides atainojums kaut kur industriālās pasaules nomalē.
Filma radīta izstādes “Zem baltā & sarkanā karoga. Jaunā poļu māksla”
ietvaros (kuratore Magda Kardaša). Filma pieder Začetas Nacionālās mākslas
galerijas kolekcijai Varšavā, Polijā.
Downshifting? Domāju, ka savā ziņā šobrīd dzīvojam līdzīgi kā viduslaikos. Bet tajā
pašā laikā – esam tuvu revolūcijai kā 19. gadsimtā Francija. Un šī revolūcija jau ir
sākusies – Spānijā, Grieķijā un citās valstīs, kur sabrukusi ekonomika. Cilvēku dzīve
kļūst daudz „jēdzīgāka”, viņi ēd mazāk, būvē mazāk, mazāk ražo atkritumus. Ikdienas
vajadzības tiek apmierinātas cilvēciskās proporcijās. Savā mākslinieciskajā darbībā
– performancēs - jau no paša sākuma mēģinu rādīt vienkāršas ikdienas darbības –
kā pūķa laišanu, dārzkopību, kartupeļu mizošanu… darīt to, kas mūsdienu pasaulē
tiek saukts par „lēno dzīvošanu”.
Julita Vojčika iepazīstina ar savu mākslu ļoti privāti, un attiecīgi ļoti sievišķīgā
izteiksmes veidā. No personiska skatu punkta viņa pievēršas sociālajiem
nosacījumiem un standartiem, kurus pēcāk „iepazīst” un izmanto savos
projektos. Tās bieži ir ļoti ikdienišķas darbības, raksturīgas „provinciālai
meitenei”- kā māksliniecei labpatīk sevi dēvēt. Tamborēšana, uzkopšana,
mazdārziņa iekopšana vai ūdens urbumu ierīkošana publiskās vietās, putnu
māju vai lidojošu pūķu gatavošana, ir grūti iedomājamas mākslas nodarbes,
drīzāk ikdienišķas pieredzes, mazliet raksturīgas pagājušam laikmetam, tās
lēnām slīgst aizmirstībā. Vienkāršās nodarbes iemanto dziļāku nozīmi tikai
tad, kad tās tiek skatītas mākslas kontekstā, kas no vienas puses, palielina to
vērtību, bet, no otras puses, atņem mākslai tās elitāro kvalitāti. Demonstrējot,
kā māksla var sarunāties ar realitāti no līdzvērtīgām pozīcijām. (Eva Gožadeka)