Meža Measure
Performance, instalācija, 2012
Kristīnes Alksnes un Margo dzīvā instalācija par sevis attīrīšanas un jaunām
pielāgošanās mokām, šo procesu mijiedarbi. Utopiskās pašizziņas pūles.
Vilinošie viltus mērījumi sevis-nepārtrauktas-mierināšanas-laikmetā.
No e-pastu sarunām:
M.: Downshifting – tā ir meditācija par pēc-postmodernisma novecošanu.
Tukšuma svinēšana ar vēl lielāku tukšumu. Tu ieliec pats sevi tādā neo-mēmajā
filmā, lai izvairītos no pašdisciplinētās tirgus histērijas.
K.: Šis jaunais dzīves rituāls ir Rietumu cilvēku veidojums, kuri vērtības atpazīst
caur produktivitāti un jaudu patērēt. Rietumu cilvēks ir pārņemts ar vēlmi
būt pirmajam. Agrā vecumā uzdāvina sev sirdstriekas, kam, saprotams, seko
downshiftings. Tajos brīžos šie bestselleri iedarbojas kā laba medicīna. Varbūt
rietumnieks iesprūdis pašradītā mehānismā un līdz nullei novājinājis savus
dabiskos instinktus? Rod risinājumu, it kā sevi izmainot pa 180 grādiem? Kas
nāk pēc tam? Vai tas ir patiesi dabisks process? Vai tikai jauna maskas versija,
kuru uzlikdams, tas uz brīdi spēj pamanīt izmaiņas?
M.Z.: Varbūt. Droši vien. Bieži redzu downshifting’u kā bezzobainu sakodienu.
Tās ir plēsoņas, kas izrāvušas sev zobus no, lai atbrīvotos no gaļas kāres.
Plēsoņas veģetārajā restorānā. Vilki vecmāmiņu aubītēs. Bet Tu bieži dzirdi,
runā par downshifting’u? Man nav tā, ka ik uz soļa ar šo tematu saskartos. Ja
neskaita, ka katrs otrais Berlīnē tāpat jau pievērsies jogai un citām sirdspukstu
palēnināšanas metodēm.
K.A.: Downshifting’s. Itin bieži dzirdu par to runājam, sēžot smalkās vakariņās
ar smalkiem kungiem, kuri jau aprēķinājuši dienas budžetu līdz kapa malai
un cik labus vīnus viņi var atļauties līdz tai dienai!
Downshiftings ir vārds, kas plecu pie pleca soļo līdzās konsumerismam. Tas ir
tas, kas notiek, kad pārpūlējies rietumnieks gadiem ilgi 16 stundas dienā rokas
uz labklājību, bet atklāj, ka aizlāpstojies līdz pusmūžam un savas veselības
robežai. Tam pretojoties, viņš nodibina vistu koloniju, kuru stundām novēro
un pēc novērotajiem spārnoto draugu hierarhijas principiem stutē savas
jaunās pasaules vīziju. Tam fonā, bez šaubām, kur gadījies, kur ne - skats uz
Visdusjūru. Vai downshiftings nav apliecinājums tam, ka cilvēks pats sevi ir
novājinājis, akli piedaloties meinstrīmā?
M.Z.: Bet varbūt (un droši vien) tā arī ir, ka jau vienmēr brieduma gadu
veiksminieki pieseguši tempa mazinātājus. Tikai šī brīža demokrātijas
metamorfozēšanās uz anarhiju pieļauj atslābuma cildinājumu. Sak, “mazāk
ir vairāk”, tāpēc centība kļuvusi par lamuvārdu. Ja muskuļi un prāts ir kārtībā,
tad smadzenes sūta tiem signālu rīkoties. Tie ir bioloģiski procesi. Tos nevar
mākslīgi apturēt. Tāpēc manā pasaules ainā downshifting’i ir koķetēšana ap
nekrofīlijas tēmu. Sak, es esmu dzīvs, bet beigts. Iepūt man.
Downshifting? K.A. Tempu var samazināt tikai tie, kas to var atļauties.
M.Z. Tā visa tempa mazināšana, ja viņa tiek tematizēta, ir publiska izlikšanās. No brīža,
kad sāc elpot, tava vienīgā izvēle ir “dzīve bez izvēles” – darīt tikai to, bez kā nevari
dzīvot. Punkts. Nevajag sevi piesārņot ar iedomām, ka tev ir miljons iespēju. Ja tev
nenovēršami gribas iekosties svaigā gurķī – kāpēc skriet pa tirgu un profilakses pēc
arhivēt visu sastopamo floru un faunu! Bet masku darināšana, iespējams, ir viena
no stabilākajām sevis aizmiršanas tradīcijām. Urbānais karnevālisms. Es - zaķītis!
Kristīne Alksne dzīvo un strādā Berlīnē. Beigusi akadēmiju Brera di Belle
Arti, Milāna, Itālijā, 7 personālizstādes Itālijā un viena Latvijā, vairāk kā 60
grupu izstādes Eiropā un ASV, tai skaitā Moscow Biennale for Young Art 2012,
MMOMA (Maskava), Modern Tape (Berlīne), South London Gallery (Londona),
SURVIVAL KIT 3, u.c.
Margo dzīvo un strādā Berlīnē. Studē antropoloģiju un operas režiju. Režiju,
performanču, tekstu autore.