Iekšdedzes dzinējs
Elektromehāniska skulptūra, 2012
„Iekšdedzes Dzinējs” ir elektromehāniska skulptūra, kura formāli bāzējas
procesā, kura laikā fosilā degviela eksplozijas rezultātā tiek pārvērsta
mehāniskā darbībā, tā nesot vēsti par mehānismu, kura darbība ir sporādiski
reakcionāra, balstīta iekšējos procesos, bet vērsta uz āru.
Skulptūra poētiski vēsta par iekšēju eksploziju, grūdienu, kas rodas
degmaisījuma ietekmē, tam iniciējot stāvokļa izmaiņas – secīgiem sprādzieniem
summējoties, rodas noteikts rezultāts. Tas ir sava veida apburtais loks, kurā
notikumu secība sevi kāpina caur atgriezenisko saikni ar citiem notikumiem,
tādējādi radot (vai neradot) līdzsvaru sistēmā. Katra nākamā objekta darbības
iterācija inerti pastiprina esošo stāvokli un šai darbībai ir tendence virzīties
pa tās sākto ceļu, līdz ārējs faktors šo ciklu nepārtrauc.
Šādai sistēmai vienmēr ir tendence uz destabilizāciju, tādējādi jebkādi centieni
pakļaut eksplozijas procesus un tos kontrolēt rada degradāciju sistēmas atdevē,
tās specifiskā jaudas spēja samazinās.
Tādējādi iekšdedzes sistēma vienā tās aspektā ir stāsts par līdzsvara
meklējumiem, balanss starp vēlamo pragmatisko rezultātu, un dabas
neprognozējamo izpausmi.
Vēsturiskā aspektā paraugoties degviela un iekšdedzes dzinējs ir bijuši atslēgas
faktori straujajai cilvēces industrializācijai un iespējai pārvietoties ātrāk, tālāk
un uz vietām kur cilvēks citādāk nespētu nokļūt. Šī tehnoloģija ir devusi cilvēcei
milzīgas iespējas,līdzi nesot vienlīdz graujošas sekas. Cilvēciskā vēlme pakļaut
dabas fiziskos procesus, sagūstīt uguni, kontrolēt sprādzienus. Dabas resursu
pakļaušana un izmantošana nekad nav bijusi viennozīmīga, visi dabas procesi ir
saistīti un viss ir harmonijā. Tiek radīta disharmonija, un disbalanss, atsevišķu,
īstermiņa mērķu īstenošanai, ilgtermiņā aizmirstot par plašāku kontekstu.
Cilvēciskā īpašība pieņemt vēlamo par esošo, ignorējot konfliktējošos viedokļus.
Šī cilvēciskā izvēle atgādina par vienu no Īzopa fabulām senajā Grieķijā, kura
vēsta par izsalkušu lapsu, kura tiecas pēc vīnogām kokā, bet nespēdama tās
aizsniegt, prom dodoties saka: „Ak, jūs vēl nemaz neesat nogatavojušās. Es
nevēlos kaut kādas skābas vīnogas.”. Sociālajā psiholoģijā šis fenomens ir
zināms kā kognitīvā disonanse. Tā ir motivācija reducēt iekšējās nesaskaņas
izmainot esošās atziņas, vai veidojot jaunas, tādējādi nonākot pie konsekvences
savos spriedumos. (K.P.)
Downshifting? Tie visi ir konkrēti jautājumi, kuri, manuprāt, cikliski aktualizējas
lielākajam vairumam cilvēku, neatkarīgi no definīcijas, krīzes vai kādiem citiem
ārējiem faktoriem. Tas ir jautājums par savas iekšējās pasaules sabalansēšanu un
resursu optimālu izmantošanu. Vai izstāšanās no spēles būtu reakcija? Vilšanās
mūsu pašu izveidotajā modelī? Vai mēs kā mazi bērni uzmetīsim lūpu, jo spēles
noteikumi vairs nav mums pa prātam vai esam šad un tad zaudējuši spēles punktus?
Vislielākās drauds ir ļauties bezrūpībai, un palikt vienā esības stadijā netiecoties
pēc izaugsmes.
Krists Pudzens studējis tēlniecību Latvijas Mākslas akadēmijā. Interesējoties
par interaktīvās un elektroniskās mākslas lauku, savos darbos pievēršanas
tēlniecībai un trīsdimensiju formu konceptuālajai valodai, izmantojot dažādu
māksliniecisko un industriālo tehniku kombinācijas. K.Pudzens piedalījies
mākslas un tehnoloģiju festivālos Amber (2008,2009 Turcija), PixelACHE2010
(Somija), (ISEA2010). K. Pudzena darbs izstādīts arī festivālā SURVIVAL KIT 3.