Urbānā oāze
Instalācija, 2012
Dzīvojot Rīgas urbānajā vidē, jūtu, ka pilsēta mani ir pakļāvusi savam
steidzīgajam un nerimstošajam ritmam. Nereti pat liekas, ka pilsētas ritms
fiziski materializējas un nolīst pār mani kā lietus. Tas spēj nogurdināt līdz
bezspēkam. Šādos brīžos gribas atrast kādu vietu, kur paslēpties.
Savu oāzi esmu izveidojusi zem sienā iesprostota lietussarga. Laika gaitā
šī vieta ir apaugusi ar sūnām, acīmredami iezīmējot savu teritoriju. Lietus
funkcija un simbolika tiek mainīta – ūdens pilienus ir aizstājusi pilsētvide.
Katram skatītājam būs iespēja pabūt manā slēpnī un sajust urbānās oāzes
burvību. Vērojot apkārtni varēs pamanīt arī vēl kādu objektu. Tā attēlojums ir
pārdomas par cilvēku, kurš burtiski ir kļuvis par urbānās dzīves sastāvdaļu.
Sūnas ir jau pārklājušas kājas un izplešas pa sienām. Tās ir aizmirstās dabas
vēstnesis. Kājas motīvs ir atsauce uz amerikāņu mākslinieka Roberta Gobēra
darbu „Kāja”.
Ar šo savu aktivitāti vēlos aicināt cilvēkus domāt par harmoniskāku vidi sev
apkārt un līdzsvara izpausmēm tajā.
Downshifting? Ar tempa samazināšanas stratēģiju man neiet viegli, jo esmu ļoti
impulsīva. Ir brīži, kad viss mutuļo man apkārt, bet ir dienas un nedēļas, kad iestājas
totāla bezdarbība. Visam laikam jānotiek viļņveidīgi. Tā ir daudz aizraujošāk - vērot
sevi, dodaties pretī mērķiem, pārvarot dažādus sķēršļus.
Madara Lesīte studē Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas
nodaļas maģistrantūrā, studiju laikā semestri studējot Berlīnes Hochschule
fur Technik und Wirtschaft. Piedalās izstādēs kopš 2006. gada, tostarp „TIKKO
BŪS” (2011), „LAIKA NAV” (2011), „Rudens, Recycle Process” (Laimīgās mākslas
muzejs), „Pārmija” (Rīgas Mākslas telpa).