Superstruktūra
Superstruktūra ir SURVIVAL KIT apakšprojekts, intervence, kas komentē pašu
festivālu un atsevišķus tā darbus. Tā kā tas ir attīstījies no jau esošas idejas, to
varētu dēvēt arī par parazītprojektu. Ivars Grāvlejs festivāla izstādi komentēr
ar audiogidu. Viņš ierakstīs spontānus, īsus aprakstus un kritku par festivāla
darbiem. Mikāls Maršāns bieži veido ātri zūdošas instalācijas no dažādiem
ielās atrastiem objektiem, tādejādi instalācijas nereti saplūst ar urbāno vidi
un situāciju. SURVIVAL KIT festivālām viņš radīs instalāciju, kas sasauksies
ar festivāla telpu.
Fragments no Skype sarunas. Parīze-Stambula-Šepingena.
Mikāls: Vispirms mēs runājām par faksiem. Es teicu, ka gribu aktivizēt
faksu sūtīšanas sistēmu ar vienu draugu, kurš arī ir mākslinieks un dzīvo uz ziemeļiem no Berlīnes.
Maija: Pareizi, es stāstīju par lielo „Unité” projektu, kas notika deviņdesmito
gadu sākumā un ka es strādāju ar tā arhīvu. Es biju pārsteigta, kad ieraudzīju
visas tās mašīnrakstā drukātās vēstules, faksus, milzīgās kaudzes dažādu
papīru un ka mans sapnis būtu organizēt izstādi, izmantojot vienīgi telefonu,
faksu un vēstules.
Mikāls: Un caur faksiem mēs nonācām līdz Gruzijai. Mēs sapratām, ka
nevajadzētu vis braukt uz Rīgu, bet gan downshift-ēt uz Gruziju un no turienes
sūtīt faksus festivālam. Tas bija garš joks, kuru mēs attīstījām.
Maija: Beigu beigās tas kļuva reālistisks, mēs pat sākām plānot ceļojumu un
prātojām, ka varētu sūtīt faksus no pasta nodaļām, jo viņiem parasti vajadzētu
būt faksa aparātam.
Ivars: Mēs nenolēmām, kā visam beigās vajadzētu tikt prezentētam. Mēs
vienkārši bijām domājuši sūtīt tā:” Sveiki, mums šeit iet labi…” Vai arī gribējām,
lai Rīgā būtu kāds, kurš saņemtu faksus, stāvētu izstādē un nodotu ziņojumus
publikai. Varbūt to var noorganizēt uz nākamo gadu.
Downshifting? Maya Miķelsone: 90. gadu sākumā notika izstāde „Unité”, kuras
kurators bija Īvs Opetitalo. Tas bija divu gadu projekts, organizēts Lekorbizjē Unité
d’Habitation (sociālās mājas Dienvidfrancijā), kas bija daļēji neapdzīvotas. Kurators
uzaicināja daudzus māksliniekus un dizainerus izmantot dzīvokļus kā rezidences un
beigās izstādīt paveikto. Protams, tai laikā nebija e-pasta vai mobilo telefonu. Gadījās
tā, ka es izpētīju šo projektu un tā arhīvu, kas ir neiedomājami plaša korespondence
starp Īvu Opetitalo un dalībniekiem – faksi un visvisādi papīri. Mans sapnis ir izveidot
izstādi tikai par šiem komunikācijas līdzekļiem, bez interneta (nekāds Google!) un
mobilajiem telefoniem, tikai mājas telefons, faksi un vēstules. Mikāls Maršāns: Es
uzskatu downshifting par diētu tiem, kas ir atkarīgi no patēriņa (es tāds neesmu).
Tāpēc es to varu uztvert tikai kā dzīvesveidu, nevis kā īslaicīgu stāvokli. Es nemeklēju
baudu. Es esmu vai cenšos būt laimīgs ar nedaudzām lietām. Es neesmu iesaistījies
Facebook, jo labāk vēlos satikt cilvēkus īstenībā. Ne tik sen atpakaļ man bija tikai 2 zili
džinsi un 4 tēkrekli. Ivars Grāvlejs: Pagājušogad biju Korsikā, kur dzīvoju mākslinieku
rezidencē ar nosaukumu “Neko nedarīt“. Desmit dienas spēlēju « PlayStation » un tikai
vienu pēcpusdienu uz dažām stundām biju apskatīt brīnišķo Sanri-Solenzaru. Kas
nāk pēc downshifting ? „Downshifting 2”, „Downshifting 3” un tad „Shutdowning 1”...
Maya Miķelsone ir latviešu kuratore, kas dzīvo Parīzē. Viņa studējusi mākslas
filosofiju Parīzes I Panteona-Sorbonnas universitātē (Université Paris I Panthéon-
Sorbonne), kam sekoja kuratoru apmācība skolā École du Magasin. Pēdējā laikā
galvenokārt strādā ar video projektiem.
Mišels Maršāns ir Berlīnē dzīvojošs franču mākslinieks, kas pabeidzis studijas
Berlīnes mākslas akadēmijā (Universität Der Kunste Berlin). Kopš skolas
beigšanas viņam bijušas vairākas izstādes gan Berlīnē, gan citās Eiropas
pilsētās. Viņa darbi nesen piedalījās grupas izstādē «PPP» Krome galerijā
Berlīnē.
Ivars Grāvlejs studējis fotogrāfiju Izpildītājmākslas akadēmijā Prāgā (FAMU).
Viņa pēdējā izstāde „Rīga” (sadarbībā ar čehu mākslinieci Petru Petiletu) tika
izrādīta Karlin Studios Prāgā un Rīgas Mākslas telpā.