Kaut kas jau paliek
Instalācija, 2012
Galējā „izstāšanās no spēles“, jādomā, ir nomiršana. Tomēr doma par
nomiršanu taču pretojas tikt domāta, vai ne? Kaut kas taču visu laiku pinas
pa kājām vai iebirst acī...un nekāda domāšana par nomiršanu nesanāk. Esmu
tikusi apmēram, lūk, cik tālu: reizēm doma par miršanu ir šausminoša.
Reizēm tā kalpo par iemeslu jokiem. Tomēr nomiršana ir tikai pusbēda. Daudz
satraucošāks ir jautājums, ko uzdevis itālis Mauricio Katelāns – „vai ir dzīve
pirms nāves?“ Vai vispār ir iespējams to kaut kā dzīvot par spīti pīšļiem un
putekļiem? Mans darbs ir naivs un optimisma pilns sveiciens cilvēka ilgām
pēc jēgpilnas dzīves (lai ko tas arī nozīmētu) un šīs jēgpilnās dzīves atstātām
pēdām. Gribas taču domāt, ka, pat ja viss ir nogājis galīgi greizi, tad tomēr
kaut kur kaut kā „kaut kas jau paliek“.
Pēdas, pēdas... Riteņi atstāj pēdas! Tas taču ir tik saprotami. Mašīna aizbrauc,
riteņu nospiedumi paliek. Cilvēks aizbrauc, kas paliek?....Kaut kas taču paliek?
Kauli paliek. Drēbes. Dažādi priekšmeti miskastē aiz mazmājiņas un bēniņos
paliek. Vēstules. (Neticami, bet pagaidām vēl tiešām paliek...). Grāmatas! Fū,
cik labi. Grāmatas paliek!...
Bet vispār ir diezgan drūmi. Ja sāk tā nopietni inspicēt miskasti aiz mazmājiņas,
tad diez kas jau nu nav...
Mans mākslas darbs ir ap mūsu lauku māju atrastie, izmestie, aizmestie,
pamestie, sakrātie, noslēptie, no zemes izraktie vai ceļmalā un skapī atrastie
priekšmeti. (Lapseņu pūzni es atradu vecā skapī. Zilo lakatiņu, tfu, tas ir, zilo
krūzīti – zem pērnajām lapām, apzāģējot ceriņus. Kaulus – uzrokot dārzu.
Vācu karavīra ķiveri – protams, ka bēniņos). To visu es uzliku uz riteņiem. Un
nu tas brauc un atstāj pēdas. Pavisam vienkārši. (R.J.)
Downshifting? Nu jau ceturto vasaru (kopš man ir piedzimusi meita) es pavadu laukos
180 km no Rīgas. Maija sākumā mūs abas atved, septembrī aizved. Vasaras lauku
dzīve ir šāda: ūdens upītē pie mājas, piens un olas – pie kaimiņienes, maize – vai nu
pašas cepta, vai ceturtdienās autoveikalā pie Smukās Inesītes iegādāta. Dārzā tiek
iesēti salāti (tie brīnumainā kārtā tiešām paši arī izaug). Internets – 2 km attālajā
ciema. Prese – turpat ciema pastā. Sabiedrība – pārsvarā mana mazā meita un 85
gadus vecā kaimiņiene. Pasaule ir kā milzīgas plaušas – ieelpa un izelpa. Nedomāju,
ka tagad mums būtu piemeties plaušu karsonis vai kas tamlīdzīgs. Drīzāk tagad ir
neliela aizdusa vai vienkārši izelpas zemākais punkts. Un protams, es nedomāju,
ka aizbēgšana uz laukiem var kaut ko fundamentāli mainīt vai paglābt no kaut kā.
Skaidrs, ka nevar. Vienkārši vasaras lauku dzīve ierastajam dienu raupjumam pēkšņi
piešķir ļoti maigu un siltu faktūru.
Rasas Jansones darbi, lielākoties gleznas, ir konceptuāli. Konsekventā, mazliet
robustā, oriģinālā rokrakstā gleznotā vidē, nereti kopā ar visādiem redīmeidiem
un atrastiem objektiem, darbojas antropomorfas būtnes lielām acīm un bez
mutes. Darbu tēmas radušās, apcerot personisko pieredzi un saistot to ar
sociāliem un vēsturiskiem kontekstiem. Mākslinieces daiļradē būtiska loma
ir daiļliteratūrai, piemēram, personālizstāde “Atpakaļskata spogulis” (2011,
Nabaklab) radusies tiešā Gintera Grasa romāna “Lobot sīpolu” iespaidā. Rasas
darbību mākslā raksturo izkopta domāšanas estētika. Autoram apjaušamo
darbu saturu viņa mēdz izstāstīt vai uzrakstīt koptā, literāri pašvērtīgā tekstā,
bet lielākoties darbiem un izstādēm paskaidrojoši teksti netiek pievienoti. Līdz
ar to saziņa ar darbiem prasa laiku un iedziļināšanos, atalgojot ar negaidītiem
priekiem, bēdām un pārdomām. Pēc līdzīgiem principiem māksliniecei
veidojusi arī telpiskus objektus un instalācijas. Māksliniece savulaik teikusi:
“Es vienmēr ļoti daudz domāju, ko vispār esmu tiesīga kādam rādīt, šīs šaubas
mani vienmēr ir pavadījušas. Es nedomāju, ka tas ir kaut kas pats par sevi
saprotams – labdien, es esmu tas un tas, pievērsiet man tagad uzmanību.” Rasa
Jansone ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā (2002), pirms
tam absolvējusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Tekstilmākslas nodaļu
(1996). Kopš 2005. gada rīko personālizstādes un piedalās grupu izstādēs un
projektos. Šo to par Rasas Jansones dzīvi un mākslu pastāsta personālizstāžu
nosaukumi: “Sniegbaltītes slepenā dzīve” (2005), “Cilvēciņi” (2006), “Mammas
cerības” (2007), “Atpakaļskata spogulis” (2011). (I.L.)