Solvita Krese: "Meklējot citādo vietu starp pilsētām, kuģiem un sapņiem"
Ar pilsētām ir tāpat kā ar sapņiem: var nosapņot visu, ko vien var iedomāties, bet pat visnegaidītākais sapnis ir rēbuss, kas slēpj vēlmi vai tās pretstatu – bailes. Pilsētas, līdzīgi kā sapņi, ir radītas no vēlmēm un bailēm, pat ja to stāsta pavediens ir noslēpumains, to noteikumi ir absurdi, to perspektīvas – nodevīgas, un viss apslēpj kaut ko citu.(1)
Tā, sēžot dārza paēnā, sirmajam Kublai Khanam vienā no saviem teiksmainajiem pilsētu stāstiem vēsta jaunais venēciešu ceļotājs Marko Polo, kuru hans uzaicinājis pastāstīt par redzēto viņa varenās impērijas plašumos. Italo Kalvino aprakstītās pilsētas nav būvētas no metāla un ķieģeļiem, bet no idejām un sajūtām. Tās ir fantastiskas, valdzinošas vietas, kurās lietas ne vienmēr ir tādas, kā izskatās. Pilsēta, kura karājas zirnekļa tīklā virs bezdibeņa, pilsēta, kurā zemes vietā ir debesis, vai pilsēta, kurai pazemē atrodas tās zelta dubultniece. Utopiskas vīzijas, kas apzīmē vietu, kuras īstenībā nemaz nav.
Kopš Tomas Mors 1516. gadā nāca klajā ar savu "Utopiju" – aizraujošu iztēles radītas salas aprakstu, kurā apcerēti tās sabiedrības ieradumi un sociālpolitiskā situācija –, pagājuši daudzi gadu simti, bet utopiskās pilsētas idejas turpinājušas urdīt cilvēces prātus. Tās izgaismojas gan Orsona Skvaira Folera ideju iespaidotajā veģetāriešu Octagon City utopijā Kanzasā (1856) un Ebenezera Hovarda plānotajā zaļajā metropolē Dārzu pilsētā (1902) vai Henrija Forda jaunā tipa darbaļaužu pilsētā Fordlandijā, ko viņš 30. gados dibināja Brazīlijas džungļos, kā arī izgudrotāja un vizionāra Ričarda Bakminstera Fulera lidojošajā pilsētā Cloud 9, kuru bija iecerēts iekapsulēt gigantiskās ģeodēziskās sfērās. Utopiskās pilsētas idejas dzima arī totalitāro ideoloģiju paspārnē – kā Alberta Špēra futūristiskais nacisma ideju iemiesojums Berlīnes pārbūves iecerē un krievu avangardistu inovatīvie risinājumi un vīzijas komunistiskajā Krievijā. Arī modernisms aizrāvās ar pilsētu utopijām. Tās var sastapt gan Lekorbizjē vertikālās dārzu pilsētas metos, gan Broadacre City (1932), kas bija Frenka Loida Raita atbilde slavenā kolēģa izaicinājumam, gan Oskara Nīmeijera Braziljai, kas ir viena no retajām tik vērienīgi realizētajām utopijām. Pilsētu vizionārismu būtiski ietekmējuši arī zinātnes sasniegumi un jaunās tehnoloģijas – Aļaskā tika plānots izveidot pilnībā noslēgtu pilsētu "Seward's Success" (1968), kurā bija paredzēta klimata kontrole, bet Dienvidkorejā joprojām top gudrā jeb tehnoloģiju vadītā pilsēta Sungdo.
Droši vien daudziem no mums kaut kur, sen necilāti, glabājas bērnu dienu zīmējumi, kuros var nojaust utopisko pilsētu kontūras, dīvainu namu siluetus, lidojošus tramvajus, saldējuma raķetes un varavīksnes tiltus. Zīmējumi tā arī paliek uz papīra, tāpat kā daudz varenākas nerealizētu utopiju vīzijas. Lai gan var arī apgalvot, ka lielu ideju neizdošanās bieži vien ir pārliecinošāka par mazām veiksmēm, un to ietekme pat ir daudz pamanāmāka.
Mākslas kritiķe un rakstniece Reičela Veisa nāk klajā ar viedokli, ka 20. gadsimts iezīmē "utopijas beigas", bet tas nebūt nepasludina "utopiskās iztēles beigas".(2) Tieši pretēji – var apgalvot, ka utopiskais vizionārisms kā koncepts un domāšanas veids ir atgriezies pie kritiskā diskursa. Bieži vien, meklējot utopiju, mēs ieraugām tās apvērsto pusi – distopiju – vietu, kas atšķiras no mūsu sapņiem, kas ir pārprasta, samainīta, pārdota, aizmirsta, sabojāta, samocīta, melīga un lieka.
Pieņemot, ka pilsēta neapdzīvo tikai telpisko dimensiju, bet ir arī dažādu sociālu, politisku, personīgu plūsmu pinums, mēs varam praktizēt utopisko domu kā impulsu, vēlmi vai ikdienas pozitīvo programmu ar cerību realitāti tuvināt mūsu sapņiem.
Man šķiet, ka arī Rīga – Eiropas Kultūras galvaspilsēta ir ierindojama utopiju kategorijā. Nepieredzēta kultūras vides eiforija un kultūras notikumu pārbagātība rada līksmo un pašpietiekamo sajūtu, ka pie mums beidzot viss ir tā, kā tam jābūt, vai tā, kā mums gribētos, lai būtu. It kā pilsētai uz gadu būtu izīrēts princeses tērps. Un kas pēc tam? Vai izdosies kaut ko mainīt kultūras nozares attīstības trajektorijā, vai arī būs sāpīgs atkritiens atpakaļ realitātē, kur kultūra parasti ir pēdējā rindā pie kases?
Mana utopiskā pilsēta, piemēram, nav iedomājama bez Laikmetīgās mākslas muzeja. Liktos, kas gan šajā vēlmē tik utopisks, šāds muzejs taču ir mūsdienu sabiedrības absolūta nepieciešamība, tādi muzeji ir gandrīz visās Eiropas galavspilsētās. Bet Latvijā ceļš uz Laikmetīgās mākslas muzeju atgādina kādu no Marko Polo stāstītajām pasakām, kurā mērķtiecīgie ceļabiedri, domājot, ka dodas uz priekšu, atkal un atkal nonāk atpakaļ tajā pašā vietā, kur sākuši.
Tā nav nejaušība, ka šogad Survival Kit festivāls notiek kādreizējā tekstilfabrikā "Boļševička" un Vāgnera zālē, kas jau gadiem stāv tukša. "Boļševičkas" ēka tiek minēta kā viena no iespējamām laikmetīgās mākslas muzeja attīstības vietām, un klusējošā Vāgnera zāle atgādina par adekvātas koncertzāles nepieciešamību Rīgā. Muzejs un koncertzāle kļūst par Rīgas kā kultūras pilsētas izdzīvošanas komplekta būtiskām sastāvdaļām. Likumsakarīga bija arī izvēle šīgada festivāla veidošanā piesaistīt kuratori Anetu Šilaku (Aneta Szyłak) – mākslas centra "Wyspa" vadītāju, kas attīsta kritisku kultūras telpu Gdaņskas kādreizējās kuģu būvētavas teritorijā, organizējot ikgadējas starptautiskas mākslas izstādes ar nosaukumu "Alternatīva" un īstenojot vairākas citas aktivitātes, kas palīdz cīnīties par harmoniskām un lokalitāti respektējošām vides pārmaiņām pretstatā teritoriju attīstītāju ekstensīvajiem, bieži vien nepārdomātajiem un izteikti biznesa interesēs sakņotajiem projektiem.
Bet varbūt mūsdienu utopija meklējama starpzonās, alternatīvās, marginalitātē – teritorijās, kas pārtrauc ierastās ikdienas telpas plūdumu un normalitāti, injicējot vienmuļībā un ikdienišķībā citādību. 1967. gadā lekcijā arhitektiem Mišels Fuko, nākot klajā ar jaunu jēdzienu, šādas vietas nodēvē par heterotopijām (hetero-topias), kas, burtiski tulkojot, nozīmē "cita vieta".
Heterotopiju kā "citu vietu" mēs varam pretstatīt "ne vietai" (non-place)(3), kas ir kļuvusi par neglābjami dominējošu publiskās telpas sastāvdaļu, klātesošu lielveikalu, tranzīta, uzgaidāmo telpu surogātarhitektūrā (junk space)(4). Heterotopija savukārt bieži vien sakņojas sabiedrības grupās, kuras vieno kopīgas intereses un kas veido alternatīvas kolektivitātes formas. Tā rodas no specifiskas sociālo attiecību kopuma klātbūtnes kādā konkrētā vietā. Tiklīdz šo sociālo attiecību un fiziskās telpas mijiedarbība beidzas, heterotopija izzūd. Tā no Rīgas kartes tiek izdzēstas savdabīgās mazdārziņu komūnas, pazūd radošo kopienu puduri un lieliskas kultūras iniciatīvas. Līdzīgs liktenis, šķiet, sagaida arī Rīgas centra dzīvei paralēlo Lucavsalas mazdārziņu un eko kopienas mikroutopiju, kas, paslēpusies pilsētas centrā, veiksmīgi pilda pilsētas zaļās plaušas funkciju, bet, visticamāk, nonāks enerģiskas investīciju kompānijas vai teritoriju attīstītāja rokās un pārtaps par mājvietu kādam peļņu nesošam multifunkcionālam objektam. Bet priecājos, ka rodas jauni utopiju vizionāri un aktīvisti, kas mēģina tukšās Rīgas ēkas pārvērst kultūras salās. Freeriga – pārsteidzoša pilsoniskā kustība, kas piedzima pirms gada festivāla Survival Kit 5 laikā, nu jau ir kļuvusi par vērā ņemamu spēlētāju pilsētas attīstībā un iezīmējusi vairākas jaunas heterotopijas pilsētas kartē, piemēram, kultūras platforma "Brasalona" Gaujas ielā, kultūrpunkts Līksnas ielā 26 u.c. Atsaucoties seno grieķu urbānisma vectētiņa Hippodamusa utopiskās pilsētas telpas dalījuma triādi – publiskā, privātā un sakrālā telpa – un pārnesot to mūsdienu terminoloģijā, varam pieņemt, ka mūsdienu trešā telpa, kas nav ne politiska/publiska, ne ekonomiska/privāta, ir heterotopija, kuru visprecīzāk varētu definēt kā kultūras telpu, kurā mājo māksla, garīgums, izklaide, sports.(5)
Var apgalvot, ka heterotopija sāk funkcionēt tad, kad cilvēkiem izdodas radīt pārrāvumu viņu tradicionālajā laika plūsmā. Un, iespējams, to ir vieglāk identificēt nevis kā telpas, bet kā laika dimensiju, un pretstatā "ikdienas arhitektūrai" heterotopiju varētu definēt kā "brīvdienu arhitektūru"(6). Uzdrošināsimies arī teikt, ka daudzas heterotopijas ir tulkotas no notikuma uz ēku (muzejs), no laika uz telpu, no pārejoša momenta uz telpas pastāvību.
Heterotopija kā izņēmums, dzīvīga un nepārtrauktā kustībā esoša forma palīdz saglabāt pilsētas kā pašorganizējošas sistēmas stabilitāti. Lineārā un plānotā urbānajā loģikā tā ienes dinamiku, un veicina saslēgšanos un pāreju starp atšķirīgām urbānām, telpiskām un sociālām paradigmām.
Mēs varam iztēloties pilsētas vīziju, kurā atšķirīgo heterotopiju harmoniska līdzāspastāvēšana ne tikai slavina pasaules daudzveidību, bet palīdz izvairīties no autoritārisma un padara iespējamas individuālās utopijas. Pilsēta tikai iegūtu, ja Lucavsalu atstātu tās iemītniekiem, Zaķu salu – tās putnu kolonijām, tukšās ēkas pārvēstu kultūras salās un ļautu pilsētas centrā eksistēt nepakļautām dabas un alternatīvas kultūras vidēm.
Ne par velti Mišels Fuko salīdzina heterotopiju ar kuģi, kas ir ...peldošs vietas gabals, vieta bez vietas, kas pastāv pati par sevi... Viņš arī turpina: Civilizācijā bez kuģiem sapņi izžūst, spiegošana ieņem piedzīvojumu vietu, un policija ieņem pirātu vietu.(7) Tāpēc ir vērts iztēloties pilsētu, uz kuras klāja jūs gribētu doties ceļojumā gluži kā pārdrošais piedzīvojumu meklētājs jūrasbraucējs Marko Polo.
_____
(1) Italo Calvino. Invisible Cities. – San Diego: Harcourt, Brace & Company, 1974. – P. 44.
(2) Racheal Weiss. Utopiary // Thinking Utopia. Steps into Other Worlds. / Ed. Jorn Rusen, Michael Fegr, Thomas W. Rieger. – New York and Oxford: Berghahn Books, 2005. – P.190–204.
(3) Franču antropologa Marka Ožē (Marc Augé) termins, kas norāda uz nepastāvīgu/īslaicīgu vietu, kam netiek piešķirta pietiekami liela nozīme, lai to sauktu par "vietu".
(4) Arhitekta Rema Kolhāsa termins, kas apzīmē bezdvēselisku telpu jeb "cilvēces atkritumus", nejēdzīgu arhitektūru, kas intensīvi piesārņo pasauli.
(5) Lieven de Cauter, Michiel Dehaene. The space of play. Towards a general theory of heterotopia // Heterotopia and the City. / Ed. Lieven de Cauter, Michiel Dehaene. – London: Routledge, 2008. – P. 91.
(6) Mary McLeod. Everyday and "other" spaces // Architecture and Feminism / Ed. D. Coleman, E. Danze and E. Henderson. – New York: Pinceton Architerctural Press, 1996.
(7) Michel Foucault. Des Espace Autres // Architecture / Mouvement / Continuité. — 1984 — Oct.