Katja Krupeņņikova:
Drošība kā rūpes
Es rakstu šo ievadu, apzinoties, ka pasaule, kādu to pazinu, vairs nepastāv. Iztēlojos, kā uz Survival Kit 11 atklāšanu mūsu viesi ierodas ar prāviem dezinficējošā līdzekļa krājumiem somā un masku kabatā un uz sejas. Iztēlojos, kā viņi uzmanīgi ievēro divu metru distanci cits no cita un seko rīkotāju vadlīnijām.
Kas attiecas uz mums, mēs esam veikuši visus iespējamos pasākumus, lai apmeklētāji justos droši. Esam noteikuši maksimālo apmeklētāju skaitu katrā ēkā un uz katru kvadrātmetru; videodarbiem mēs nelietojam austiņas, lai varētu izvairīties no netieša kontakta ar citiem; esam rūpīgi sagatavojuši izdales materiālus, lai katram apmeklētājam būtu viņa personīgais eksemplārs. Esam atcēluši atklāšanas ballīti un pilnībā pārveidojuši sarunu un performances programmas, pārvirzot tās vietējā kontekstā un vietējām kopienām, kurām tagad nepieciešams atbalsts. Mēs samierinājāmies ar faktu, ka pārstāvētie mākslinieki varētu neatbraukt uz Rīgu, lai iekārtotu savus darbus un aplūkotu savu pūliņu augļus, samierinājāmies arī ar iespēju, ka viesi, iespējams, nevarēs atbraukt no ārzemēm, lai redzētu izstādi. Saskaņā ar mūslaiku noteikumiem, esam izdarījuši visu, lai tie, kuri varēs apmeklēt Survival Kit 11, varētu rēķināties ar elementāru drošības līmeni. Tomēr viens jautājums neliek miera: ko īsti nozīmē būt drošībā?
Idejas, kas ir pamatā šai izstādei, manā prātā veidojušās aptuveni astoņus gadus, tās iedvesmojusi ikdienas pieredze, tikšanās, mākslas darbi, ziņas un personīgie stāsti, iekams to liktenis bija saplūst kopā Rīgā, izstādē ar nosaukumu Būt drošībā ir bīstami (Being Safe Is Scary). Konceptuālo ietvaru es izstrādāju 2019. gada beigās un pašā 2020. gada sākumā, kad Covid-19 vēl nebija ielauzies manā ikdienas dzīvē. Mākslinieku saraksts šai izstādei tika pabeigts tikai dažas dienas pirms tam, kad robežas visā pasaulē tika slēgtas.
Festivālu Survival Kit 11: Being Safe is Scary iedvesmojušas pārdomas par drošību, kādu mēs to pazinām pirms pandēmijas, taču problemātika, ko tas skar, kļuvusi vēl būtiskāka pašreizējās krīzes laikā. Uzdotie jautājumi ir svarīgāki nekā jebkad agrāk: kas ir drošības pamatā? Kāpēc drošība reizēm ir bīstama? Kāpēc drošības pasākumu ieviešana reizēm izraisa piespiestības, nervozitātes, baiļu, apdraudētības, nedrošības sajūtu?
Ziņas un statistika par pandēmijas fizisko, sociālo, ekonomisko un politisko ietekmi, kā arī par pasākumiem, kas tās dēļ tiek veikti visā pasaulē, uzskatāmi parāda, kā cilvēka pilsonība, vecums, sociālā piederība, dzimums un veselības stāvoklis ietekmē viņa dzīvi. Sabiedriskās veselības stratēģijas, kas ieviestas dažādās valstīs, bijušas ārkārtīgi atšķirīgas, bet ne vienmēr tās pasargājušas visneaizsargātākos sabiedrības locekļus. Krīze devusi ieganstu steigā un panikā attīstītām un ieviestām novērošanas un izsekošanas tehnoloģijām, nedodot laiku pārdomām un diskusijām par iespējamo nākotni, kādu varētu diktēt to izmantošana.
Padoms “paliec mājās” attiecas tikai uz tiem, kuriem ir mājas, turklāt arī mājas ne vienmēr ir droša vieta visiem. Daudzas sievietes un bērni bijuši spiesti uzturēties pieaugošas vardarbības un ļaunprātības apstākļos. Izplatījušās garīgās kaites, cilvēkiem zaudējot ģimenes locekļus un draugus, kā arī darbu, ienākumus, vaļaspriekus, paradumus un drošību par nākotni – proti, zemi zem kājām. Tie, kuri vēl aizvien nodarbināti, iespējams, spiesti lavierēt starp dažādajiem ģimenes un darba pienākumiem vai uzturēt nogurdinošu un garīgi iztukšojošu dzīvi tiešsaistē. Bērniem uztiepta tiešsaistes izglītība un atņemta sociālo kontaktu iespēja. Daudziem pietrūcis gādīgas klātbūtnes pieskārienu un apkampienu (un tie parasti ir cilvēki, kuriem veselības vai vecuma dēļ tie visvairāk ir bijuši vajadzīgi). Daudzi cilvēki ar veselības problēmām, kas nav saistītas ar pandēmiju, nav laikus saņēmuši ārstēšanu medicīnas personāla un slimnīcu pārliekā noslogojuma dēļ. Tūkstošiem bēgļu, tostarp bērni, uz nenoteiktu laiku aizturēti pie Eiropas Savienības robežām.
Tikmēr globālā kapitāla sistēma nevar pagaidīt. Tā paļaujas uz pastāvīgu saimniecisko aktivitāti un nepārtraukti pieaugošu patēriņu. Neatkarīgie uzņēmēji un mazie uzņēmumi pirmie sajuta pandēmijas ekonomiskās sekas. Lielākajā daļā Rietumeiropas valstu tieši tie saņēmuši niecīgu finansiālo atbalstu, kamēr pārējā pasaulē nokļuvuši uz nabadzības sliekšņa. Pakalpojumu nozare gandrīz bankrotējusi, un tai nav citas izejas kā pēc iespējas drīzāk atsākt darboties. Kultūras nozare ir panikā, jo daudzi muzeji un citas iestādes ir atkarīgas no apmeklētāju skaita un biļešu pārdošanas: programmas ir apšņāptas, darbinieki atlaisti, izveidotas daudzas tiešsaistes aktivitātes. Pat sporta nodarbības ir kļuvušas digitālas.
Iepirkšanās centri atkal vēruši durvis, un to priekšā izveidojās garas dedzīgu patērētāju rindas. Sabiedriskajam un starptautiskajam transportam un tūrismam nav bijis izvēles – tie turpināja darbību, vasaras sezonā funkcionējot, cik vien iespējams, normāli. Tie ir tikai daži piemēri, kuri liecina, ka krīzes apstākļos kapitāls asarām netic. Rūpīgi izsvērtu, nākotni ietekmējošu lēmumu pieņemšanai un pārdomām nebija laika.
Pēdējā pusgada laikā ik dienas katrs no mums ir bijis spiests apzināties savu klātbūtni telpā un mūsu telpiskās attiecības citam ar citu. Rūpes par tuvajiem mainījušās no “būt kopā” uz “atbalstīt no attāluma”. Sanākt kopā, būt kopā, elpot kopā, apskauties, ciemoties pie draugiem un radiniekiem – nekas vairs nav droši.
Globālā kapitālisma nākotne nav spoža: tā ieradusies brutāli un negaidīti, paņemot simtiem tūkstošu dzīvību visā pasaulē. Lai to sagaidītu drosmīgi, mēs nedrīkstam mēģināt līmēt plāksterus uz plaisām, kas ar laiku kļūst aizvien lielākas. Mums nepieciešamas sistemātiskas strukturālas pārmaiņas, mums jāpārdomā valdošā politika, ekonomiskā bāze un prioritātes, lai sociālais atbalsts un drošība tiktu izdalīti vienmērīgi. Situācija ir mainījusies, atpakaļceļa nav, tāpēc jautājumi, kas tiek izvirzīti šajā izstādē, prasa pastāvīgu apzinātu pārformulēšanu.
Es pateicos māksliniecei Banu Džennetoglu par viņas laipno atļauju apropriēt viņas darbu un daļu no tā izmantot kā šī festivāla nosaukumu. Emu pateicīga Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktorei un dibinātājai Solvitai Kresei un centra kuratorei Ingai Lācei par uzaicinājumu būt Survival Kit 11 kuratorei, par viņu laipnajiem padomiem un radošajiem prātiem aiz festivāla publiskās programmas.
Tāpat arī pateicos visiem māksliniekiem un citiem Survival Kit 11 dalībniekiem, producentēm Margaritai Ogoļcevai un Agnesei Pundiņai, komunikācijas vadītājai Paulai Jansonei, kā arī tehniskajai, redakcijas un grafiskā dizaina komandai par lielisko darbu. Pateicos arī visiem brīvprātīgajiem, viesmīlības un apkopēju personālam par laipno palīdzību un rūpēm.