Arī šoreiz par festivāla norises vietu tika izraudzīta kāda Rīgas tukšā ēka, lai pievērstu cilvēku uzmanību tās nākotnes attīstīšanas potenciālam. 2020. gadā festivāls norisinājās bijušajā Rakstniecības un mūzikas muzeja ēkā Tērbatas ielā 75.
Tērbatas iela 75 – no zivju konservu rūpnīcas par garīgo vērtību krātuvi
Teksts: Laura Briede
Tērbatas ielas 75 apbūves aizsākumi meklējami 19. un 20. gadsimta mijā. Šajā laikā Rīga bija viena no attīstītākajām Krievijas impērijas pilsētām, un jau 19. gadsimta 70.–80. gadi ir zināmi ar tā saucamo Rīgas “lielrūpniecības ēras” sākumu, kam raksturīgs straujš rūpnieciskās ražošanas tempu pieaugums: jaunu rūpnīcu un manufaktūru celtniecība notika gan visā Krievijā, gan – un it īpaši – Baltijas guberņās.
Gadsimtu mijas straujā rūpniecības attīstība Rīgā veicināja arī finanšu apriti, kas savukārt radīja ideālus apstākļus būvniecības pieaugumam. Tapa nozīmīga pilsētas apbūves daļa, kur sevi izsmēlušo un pārmērību nogurdināto historisma laiku nomainīja stilizētā jūgendstila vijīgās floras un faunas estētika, tomēr turoties pie praktiska apbūves plānojuma. Šis laika mantojums mūsdienās Rīgu ļauj dēvēt par Ziemeļeiropas jūgendstila metropoli. Šī laika apbūves specifika – rūpnieciskā un jūgendstila arhitektūra kopā veido “viena laikmeta mozaīkas dažādas daļas”.
Plašāk aplūkojot Rīgas pilsētas industriālo mantojumu 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, iespējams vien apbrīnot rezultātus, kuri sasniegti dažādās tās nozarēs. Ar Rīgas vārdu saistās Krievijas velosipēdu un automobiļu būves pirmsākumi Leutner & Co velosipēdu un automobiļu fabrikā Russia. Krievu–Baltijas vagonu fabrikā tika radīts pirmais tanks un pēc sērijveida projektiem tika būvētas kaujas lidmašīnas. Viena no pazīstamākajām Rīgas fabrikām ir Krievu elektrības sabiedrības Union komplekss (vēlāk Valsts elektrotehniskā fabrika jeb VEF), kas starptautisku popularitāti ieguva ar unikālas konstrukcijas miniatūrās fotokameras Minox ražošanu. Mūsdienās ir visai grūti iedomāties mērogu, kādā pirms Pirmā pasaules kara strādājusi franču–krievu gumijas ražošanas sabiedrība Provodņik (Проводник). Krievijas mērogā tā bijusi lielākā gumijas izstrādājumu ražotne, un ražošanas kopējā apjoma ziņā šī rūpnīca ieņēma ceturto vietu pasaulē. Tāpat attīstījās arī alus ražošana. Rīgā bija vien deviņas lielās alus darītavas, neskaitot 110, kas bija izvietotas pārējā Latvijas teritorijā. Pie šiem rūpniecības gigantiem pieskaitāmi vēl vairāki citi. Rūpnieciskās ražošanas attīstības tālāku gaitu visai strauji pārtrauca Pirmais pasaules karš ar rūpnīcu un darbaspēka evakuāciju uz Iekškrieviju.
Līdzās vairākiem Konstantīna Pēkšēna, Eižena Laubes, Jāņa Alkšņa, Heinriha Šēla un Frīdriha Šefela īres namiem 1903. gadā Tērbatas ielā 75 pēc rūpnieka, fabrikanta un filantropa Leona Birmana (1863–1933) pasūtījuma tika uzcelta skārda fabrika Birmans un Franks, kas šajā adresē darbojās līdz Pirmajam pasaules karam. Šī laika industriālajā būvniecībā vēl dominēja eklektisma arhitektūra, pārsvarā realizēta “ķieģeļu stila” fasādēs no neapmesta ķieģeļu mūra. Šādu paraugu iespējams vērot arī Tērbatas ielā 75 – ēkas logailās un dzegās joprojām redzami vēsturiskā stila paraugi, kas veidoti, izmantojot ķieģeļu stila plastiskumu.
Pēc 17 gadiem šajā pašā adresē no jauna sāka darboties pirms nepilniem 40 gadiem Tallinā dibināta konservu un skārda preču fabrika Arnold Sörensen, kas Pirmā pasaules kara laikā sarežģīto apstākļu dēļ tika daļēji evakuēta uz Krieviju. Vēlāk, pēc Otrā pasaules kara, šajā adresē atradās Rīgas zivju un konservu kombināts Kaija, kas šīs adreses korpusos darbojās 64 gadus, vēlāk pārejot uz jaunām telpām Rīgā, Vecmīlgrāvī.
Vienā no laikraksta Rīgas Balss 1985. gada numuriem ziņots: “Kombinātam pagaidām vēl piederošā teritorija ir pielūžņota, telpās logi izdauzīti, elektriskās instalācijas iekārtas un apkures sistēmas izdemolētas. Vairākas dārgas iekārtas demontētas un pamestas likteņa varā.” Laikraksta Literatūra un Māksla 1986. gada 22. numurā Jānis Lejiņš rakstā Gūtenberga kunga grūtdieņi min arī faku, ka šajā laikā rūpnīcas korpusu komplekss ir bijis kultūras pieminekļu aizsardzības sarakstā, tomēr līdz mūsdienām tas tur nav noturējies. Aktuālajā Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Industriālā mantojuma sarakstā šī adrese nav atrodama.
Kad 1986. gadā iepriekšējie kompleksa iemītnieki teritoriju bija sagatavojuši nodošanai, daļa no bijušajām kombināta Kaija ēkām tika piešķirta Latvijas Nacionālajai bibliotēkai (toreizējai V. Lāča Valsts bibliotēkai) ar noteikumu atbrīvot četras ēkas Vecrīgā un pārvietot aptuveni 300 000 krājuma vienību uz jaunajām telpām Tērbatas ielā 75. Atsevišķos korpusos ar laiku tika veikts kapitālais remonts, tomēr kopējie apstākļi, gaidot gaišāku nākotni un sapņojot par Gaismas pili, bibliotēkas krājumu pagaidu glabāšanai bija visai neatbilstoši – telpas bija bez apkures, ūdens un sanitārajiem mezgliem. Turpmākā notikumu attīstība bija visai dramatiska – grāmatu krājumos milzu ātrumā izplatījās pelējuma sēnītes, nesekmīgi notika vainīgo meklēšana un saukšana pie atbildības. Turklāt 1990. gadu beigās ēkai negaidīti parādījās mantinieks, kam bez dokumentāra pierādījuma ar Rīgas apgabaltiesas lēmumu tika nodota daļa no teritorijas Tērbatas ielā 75. Nacionālā bibliotēka ēku kompleksu atstāja 2014. gada otrajā pusē, kad tā pārcēlās uz jaunuzbūvēto Gaismas pili Mūkusalas ielā 3.
Paralēli Nacionālās bibliotēkas darbībai šajā pašā ēku kompleksā 1989. gadā rūpnīcas trešajā korpusā Ilmārs Ēlerts (1948–1991) izveidoja eksperimentālo jaunatnes teātri studiju Apsēstā māja, kas skatītājiem piedāvājusi vizuālu, formas teātri amatieru un profesionālu aktieru izpildījumā, ietverot “nabagā teātra” ideju un diezgan krasi novēršoties no valsts teātru ietekmes. Ēlerta studija, tāpat kā citi amatieru teātra ansambļi – Rīgas kamerteātris, trupa Kabata, Rīgas Muzikāli poētiskais teātris, Kustību teātris, kā arī Tērpu teātris –, 80. gadu beigās valsts teātru tradicionālo repertuāru papildināja ar jauna rakstura neformālās skatuves uzvedumiem.
2014. gadā uz vecajiem rūpnīcas korpusiem tika pārvests Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums, kas pirms tam jau no 70. gadiem kā Raiņa Literatūras un mākslas muzeja krājums Rīgas pilī ar vērienīgu pastāvīgo ekspozīciju bija izkārtots piecās zālēs. Rakstniecības un mūzikas muzejs, tāpat kā bibliotēka, Tērbatas ielā atradās tikai starpposmā – līdz 2020. gada 3. janvārim, kad tas varēja uzsākt pārcelšanos uz jaunajām telpām Rīgā, Pulka ielā 8, turpinot pacietīgi gaidīt, līdz tiks sagatavotas telpas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas ierīkošanai Mārstaļu ielā 6.
Turpat, pretī toreizējā kombināta Kaija galvenajam korpusam, 1970. gadā par godu Vladimira Ļeņina simtajai dzimšanas dienai tika atklāta pēc Vissavienības tipveida projekta veidotā Oļģerta Kraukļa projektētā Rīgas Sporta pils. Šī ikoniskā būve uzcelta 50. gadu otrajā pusē iecerētā, bet nerealizētā panorāmas kinoteātra un koncertzāles vietā. Vēlāk Sporta pils tika privatizēta un nesenā pagātnē, 2008. gadā, nojaukta. Lai atkārtoti ieviestu kvalitatīvu funkciju jau degradētajā pilsētas kvartālā, igauņu uzņēmums Roterman Group, kas nodarbojas ar nekustamo īpašumu attīstīšanu, plānojis izveidot tajā izklaides, biroju un dzīvokļu kompleksu Rotermann Square. Šajā kontekstā vērts pieminēt uzņēmuma jau realizēto projektu un vienu no Tallinas pilsētas arhitektūras pērlēm – slaveno Rotermana kvartālu, kura izcilās vērtības nozīmīga komponente ir ar rūpību saglabāts autentiskais 19. gadsimta uzņēmuma Rotermann Factories rūpnieciskais mantojums. Kvartāla restaurācijas projektus izstrādāja igauņu vadošie arhitektu biroji, rūpniecības korpusus apvienojot ar laikmetīgiem arhitektoniskiem uzsvariem.
Sporta pils kvartālā paredzētais apbūves projekts gan vēl netiek realizēts, tomēr kvartāla attīstītāji Rotermann Latvia Sporta pils apkārtni plāno atdzīvināt ar pagaidu projektu, kas nupat saņēmis Rīgas pilsētas būvvaldes apstiprinājumu, un, kamēr vēl nav sākti būvniecības darbi plānotajam Rotermann skvēram, šeit plānots realizēt urbānos, mobilos pilsētas dārzus, reaģējot uz pilsētniekiem trūkstošu sasaisti ar dabas vidi un radot iespēju pašiem audzēt savus produktus. Pilsētnieku vajadzība pēc iespējām pavadīt laiku zaļajās zonās īpaši iezīmējās arī pandēmijas laikā.
Ar gadiem pilsēttelpas tukšums, kas palicis pāri no Sporta pils kvartāla, realizējot apbūves projektu Rotermann Square, tiks aizpildīts ar jaunu arhitektonisku saturu, kas atbildīs aktuālajiem estētiskajiem pieņēmumiem un izpratnei. Savukārt Tērbatas ielas 75 turpmākās gaitas ir neskaidras. Šī adrese, tāpat kā vairāki citi pilsētas bijušie rūpnīcu kompleksi, iezīmē ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā tipisku situāciju. Vēsturiskās ražotnes praktiski vairs nedarbojas, ir izveidoti jauni uzņēmumi, kas veido nelielu daļu no agrākajiem industriālās rūpniecības apjomiem. Pilsētā ir daudz pamestu, degradētu vēsturisko (arī nesenā vēsturē celto) rūpnīcu ēku, jo tās nav funkcionāli izmantojamas mūsdienu ražošanai vai arī to pielāgošana (arī plašāka spektra vajadzībām) prasa pārāk daudz resursu. Tomēr Eiropas pilsētas meklē dažādas iespējas, kā pārveidot un atdzīvināt rūpnīcas jaunai izmantošanai. Rietumeiropā un Skandināvijā vērojami piemēri, kur atsevišķu objektu vai pat veselu reģionu atjaunošana un atkārtotas funkcijas piemērošana realizēta veiksmīgi, vienlaikus pēc iespējas saglabājot industrializācijas vēsturiskās liecības. Rūpniecisko objektu pārveides principi Rīgā, salīdzinot ar citām Eiropas pilsētām, ir visnotaļ līdzīgi. Biroji un veikali ir galvenās funkcijas, kas pārņem agrākās rūpnieciskās zonas. Tomēr šeit vērts pieminēt interesantus industriālā mantojuma piemērus Rīgā, kas ir neuzkrītoša, steidzīgam garāmgājējam nepamanīta detaļa un ir daļa no pilsētas identitātes kodola. Funkcionāls un nepavisam ne nošņurcis industriāls objekts ir Otrā gāzes fabrika Rīgā, Vagonu ielā, kuru mūsdienās izmanto AS Latvijas gāze, un tās trīs gāzes rezervuāri ir veiksmīgi restaurēti un pašreiz pilda sākotnējai specifikai pietuvinātu funkciju. Savs stāsts ir arī Latvijas Nacionālās operas namam Aspazijas bulvārī. 19. gadsimta beigās starp operas namu un pilsētas kanālu tika izbūvēta Pirmā Rīgas elektrostacija, kuras daļa mūsdienās joprojām ir redzama. 2001. gadā veicot restaurācijas un pārbūves darbus, tika saglabāta pret kanālu vērstā elektrostacijas fasāde un skurstenis. Šādas nianses pilsētvidi padara par dzīvu un stāstošu organismu.
It kā pašsaprotamu, tomēr būtisku atzinumu min Juris Dambis, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs, savā promocijas darbā 2010. gadā: “Laikam ejot, sabiedrības attieksme pret kultūrvēsturiskām vērtībām mainās. Mūsdienu izpratnē kultūras mantojuma jēdziens ir ievērojami paplašinājies, no atsevišķām arhitektūras liecībām pārejot uz pilsētu vēsturisko centru aizsardzību. Tas, ko kādreiz noteikta sabiedrības daļa ir uzskatījusi par “veciem graustiem”, dažkārt vēlāk tiek atzīts par vērtību.” Lai būtu iespējams pamatoti vērtēt un līdz ar to saglabāt un attīstīt tālākai lietošanai kādu kultūras vērtību, šajā gadījumā industriālo mantojumu, kura pētniecība aizsākās salīdzinoši nesen – 20. gadsimta 60. gados –, nepieciešama būtiska detaļa – autentiska liecība, kas vēstī par savu laikmetu.
Lai, saglabājot kultūras mantojumu, veidotu harmonisku un kvalitatīvu arhitektūru, svarīgi atzīmēt trīs nozīmīgas komponentes – fizisko apjomu un veidolu, emocionālās piesaistes iedzīvotāju uztverē, kā arī objekta vēsturi un funkcijas. Runājot par Tērbatas ielu 75, laikam ejot un mainoties, nav iespējams izcelt viennozīmīgu autentisku vērtību kodolu ne attiecībā pret rūpnīcas Arnold Sörensen un kombināta Kaija laiku, ne Nacionālās bibliotēkas vai Rakstniecības un mūzikas muzeja pagaidu mājvietām, vai pat Ēlerta eksperimentālā teātra laikiem. Tomēr šie funkciju pretnostatījumi un kompleksa vēsturiskā savdabība jūtama katrā vairākkārt pārplānotajā, pārbūvētajā un kapitāli remontētajā būves ķieģelī un apputējušu avīžu rakstu klīrīgajās rindās.
Iespējams, ka tādi, lai gan īslaicīgi, tomēr būtiski notikumi kā laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit var atkal pievērst uzmanību šim industriālajam mantojumam, kopīgi risinot diskusiju par ilgtspējīgu, cilvēkiem draudzīgu pilsētas attīstību.
Literatūra
Antenišķe, A. Rīgas industriālais mantojums Eiropas kontekstā // Industriālais mantojums modernā pilsētvidē: starptautiska konference, Rīgā, 2002. gada 20. septembrī = Industrial heritage in the modern urban environment: International conference, Riga, 20th of September, 2002: Katalogs / Sast. A. Biedriņš. Rīga: Rīgas dome, 2003.
Biedriņš, A. Latvijas industriālā mantojuma ceļvedis = Guide to industrial heritage of Latvia / A. Biedriņš, E. Liepiņš. Rīga: Latvijas Industriālā mantojuma fonds, Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, 2002.
Celms, I. Teritorija jāsakopj savlaicīgi // Rīgas Balss, 1985. Nr. 91.
Cinis, A. Rīgas industriālais mantojums pilsētvidē // Industriālais mantojums modernā pilsētvidē: starptautiska konference, Rīgā, 2002. gada 20. septembrī = Industrial heritage in the modern urban environment: International conference, Riga, 20th of September, 2002: Katalogs / Sast. A. Biedriņš. Rīga: Rīgas dome, 2003.
Dambis, J. Rīgas centra arhitektoniski telpiskās vides kvalitāte, 1995–2010: promocijas darba kopsavilkums / Zin. vad. J. Briņķis. Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte, 2010.
Lejiņš, J. Gūtenberga kunga grūtdieņi // Literatūra un Māksla, 1986. Nr. 22.
Punga, I. Ilmārs Ēlerts vada pirmo patstāvīgo teātri Latvijā // Laiks, 1990. Nr. 2.
Rakstniecības un mūzikas muzejs uzsāk pārcelšanos uz jaunajām telpām // Latvijas Avīze, 2020. 3. janv. Pieejams: https://www.la.lv/foto-rakstniecibas-un-muzikas-muzejs-uzsak-parcelsanos-uz-jaunajam-telpam (skatīts 08.07.2020.).
Rīgas zivju konservu kombināts “Kaija”: dokumentinformācijas un literatūras rādītājs = Рижский рыбоконсервный комбинат “Кайя”: указатель документной информации и литературы / Sast. L. Rumba. Rīga: Avots, 1988.
Zaļuma, K. Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas simts gados (1919–2019) / Zin. red. A. Vilks. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2019.