Sapņu mājas
Fotogrāfijas un zīmējumi
Ko esat mācījies no pēdējo gadu pārmaiņām Latvijā un pasaulē?
A.B.: Tas ir uzlabojis manu izpratni par Latvijas sabiedrību, tās kultūru un kompleksiem. Krīze varētu būt līdzīga tautas garīgās veselības medicīniskajai terapijai, taču tā vietā, lai izvērtētu savas kļūdas un kļūtu tālredzīgāki un pragmatiskāki, viņi turpina moralizēt un kritizēt citus. Tīri sociālā līmenī krīze ir tikai uzlabojusi manu dzīves līmeni, jo “juku gados” man labāk bija stūrēt prom no Latvijas; dzīve Londonā bija lētāka.
A.V.: Šīs izmaiņas mani nepārsteidza. Es piederu pie paaudzes, kas jau ir piedzīvojusi vienu ekonomisko krīzi 90. gadu sākumā. Vecās izdzīvošanas prasmes ātri atgriežas un uzlabojas jaunā formā. Šoreiz esmu kļuvis tikai pašpārliecinātāks un bezbailīgāks. Tātad, kādi ir secinājumi? Pasaulē ir daudz naivu cilvēku, kuri ticēja pasakām par grezniem dzīvokļiem purva pļavās.
Kāda ir saistība starp jūsu SURVIVAL KIT2 projektu un festivāla tēmu?
A.B.: Manās fotogrāfijās attēlotas nepabeigtas ēkas, pusapdzīvotas mājas un biroji, būvniecības objekti, kas kādreiz bija iecerēti kā pilsētas un priekšpilsētas ideālu iemiesojums un tagad draud kļūt par mūsdienu drupām, spoku ciematiem vai vienkārši būvniecības neveiksmēm. Savukārt video slaidrādi veido fotogrāfijas ar bankrotējušajiem Rīgas skatlogiem, kuros redzama izkārtne “īrē vai pārdod”. Neskatoties uz stilistiskajām atšķirībām, abi projekti dokumentē nekustamā īpašuma burbuļa sekas, taču šī burbuļa plīšana bija galvenais Latvijas ekonomiskās krīzes cēlonis.
A.V.: Mans projekts ir par neuzbūvētām utopijām. Par indivīda neapšaubāmo attieksmi pret dzīves līmeni. Par mazā cilvēciņa naivo sapni, par kura izdzīvošanu viņš ir gatavs cīnīties 30 gadus. Par mūsdienu drupām, kas saplūst ar sabrukušās Padomju Savienības drupām. Par izšķērdētu enerģiju.
Kāpēc tu vēl neesi aizgājis?
A.B.: Tieši otrādi – pēc pieciem gadiem Londonā atgriezos Rīgā. Taču izbraukšana no Latvijas vismaz uz īsu brīdi vienmēr ir ļoti vērtīga, lai atslēgtos no vietējā, melanholiskā un slimīgā nacionālisma aptraipītā sociālā diskursa.
A.V.: Latvija nav Titāniks un vēl negrasās pazust zem ūdens. Globalizācijas laikmetā var nokļūt jebkur. Ja neesi dzirdējis, vari pielāgot savu darbu ārzemēm un šīs vietējās problēmas beidzas 100 km ārpus Rīgas.