Mehdi ir bāka
Instalācija, 2013
Ienaidnieku dejas lielkoncerts. Visi ir sapulcējušies – Anglija pretī Īrijai, Indija pretī Pakistānai, Izraēla pretī Irānai, Ziemeļkoreja pretī Amerikai, tutsi pretī hutu, šiīti pretī sunnītiem, šķībie pretī taisnajiem, sievas pretī mīļākajām, suņi pretī kaķiem. Viņi sastājas apļos un spēkojas, griezdami Headspins, Backspins, Handglides un Windmills, muguras, galvas, rokas virpuļo, kājas griežas kā vējdzirnavas. Tās ir sacensības, kuras iedvesmojuši notikumi, kas aizsākās septiņdesmitajos Dienvidbronksā, kad naidīgas ielu bandas savas asiņainās cīņas uz brīdi aizstāja, lai piedalītos breika dejas batlos. Uzvarētājam tiek cieņa, un zaudētājs vairs neiejaucas tā teritorijā.
Mehdi es satiku pie bākas 2012. gada februārī Kasablankā, Marokā. Viņš vēršas pret savu valsti, viņš tai neesot vajadzīgs. Gaišās bikses zib bākas pakājē. Mehdi pats ir bāka, riņķo kā bākuguns, signalizējot tālu. Viņa „atspīdumu“ Sandi nejauši iepazinu Latvijā, Vecpiebalgā, tā paša gada rudenī. Kopā viņi veido manu nerimstošo cīnītāju.
(A.L.)
Par mākslinieci
Mani interesē robežsituācijas, pārvērtības, savstarpēja reflektēšanās, neviennozīmīgums, pretrunas un vērtību pārvērtēšana. Līdz šim visbiežāk manos darbos centrā ir plaši interpretējamā nosacītībā attēlots cilvēks, neuzsvērtām detaļām, dzimumu, bet skaidrāk redzamām emocijām. Bieži cilvēkveidīgās figūras, kā neprecīzs spoguļattēls, nedaudz deformētā simetrijā, novietotas viena otrai pretī.
Darbos iekļauju banalitātes un grotesku. Aktuāli ir humānie jautājumi, aicinājums šķērsot aizspriedumu un baiļu robežas. Glezniecība ir pamatvērtība, bet man nozīmīgs ir arī eksperiments ar nedroši prognozējamu rezultātu, scenogrāfija un performance.