“Kino nomira Boiro nometnē” (2017)
Videoinstalācija: 25 min 32 sek
Postkoloniālisma laikmetā kino radīja spēcīgu augsni identitāšu veidošanai. Sešdesmitajos gados, Aukstā kara laikā, izmantojot “maigās varas” metodes, Padomju Savienība piedāvāja stipendijas studijām slavenajā Gerasimova kinematogrāfijas institūtā (VGIK) Maskavā. Jaundibinātā neatkarīgā Gvineja no Konakri uz turieni sūtīja pirmo Āfrikas studentu vilni, gatavojoties attīstīt vietējo kinematogrāfijas nozari. Pirmās Gvinejas kinematogrāfistu paaudzes pionieru vidū pēc neatkarības atgūšanas bija Kosta Diagne, Kalifa Kondē un daudzi citi, kas kļuva par Āfrikas kino pamatlicējiem. Izmantojot intervijas, sarunas ar ģimenes locekļiem un arhīvu materiālus, dokumentālā filma “Kino nomira Boiro nometnē” seko cerību un maldināšanas trajektorijai, kas pavadīja mēģinājumus izveidot plaukstošu kinematogrāfijas nozari Āfrikas kontinentā.
Kad 1958. gadā Gvineja ieguva neatkarību no Francijas, Ahmeds Seku Turē kļuva par pirmo valsts prezidentu. Turpmākajos gados viņa režīms kļuva arvien represīvāks, un tūkstošiem opozīcijas līderu tika vajāti un ieslodzīti bēdīgi slavenajā Boiro nometnē (1960–1984). Baidoties no attēla spēka, Seku Turē apcietināja visu jauno kinematogrāfistu grupu, kas atgriezās no studijām ārzemēs. Kosta Diagne pavadīja vairākus gadus apcietinājumā un pat zaudēja redzi necilvēcīgo apstākļu dēļ Boiro nometnes cietumā. Filma “Kino nomira Boiro nometnē” ir viens piemērs daudzskaitlīgajiem vizionārajiem projektiem, kas sabruka dažādās Āfrikas valstīs pēc neatkarības atgūšanas.
Personiskie stāsti, kurus Al Tahri iemūžina, ļauj izprast plašāku stāstu sarežģīto tīklu, kas veidojas ap Gvinejas neatkarību, kā arī padomju kultūras diplomātiju. Al Tahri darbs aicina skatītājus iepazīt mazāk zināmas epizodes kino vēsturē un apzināties nerealizēto sapņu smagumu, kas bieži vien sekoja neatkarības iegūšanai.
/ Foto: Kristīne Madjare & Lauris Aizupietis / Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs