en

3

„LMC vakarskolas” trešās sezonas (2015/2016) lasīšanas darbnīcas veltītas tādām tēmām un jautājumiem kā ikdienas radošais potenciāls, māksla un migrācija, tikumība, postkomunisms, kolektīvās prakses mākslā, postpsihoanalīze, muzeji un muzejiskošana, virspusējība, korupcija, mākslas kritika Baltijā. Katra no tēmām izvērsta, lasot un diskutējot par tekstiem no mākslas teorijas, filozofijas, antropoloģijas un citām nozarēm, to vidū tādu autoru kā Mišela de Serto, Borisa Groisa, Vladimira Tismaneanu, Bruno Latūra, Hardija Lediņa, Benedikta Andersona, Natašas Ginvalas esejām.

Kuratori – Valts Miķelsons un Inga Lāce.

# 1 Ikdienišķo lietu un darbību radošais potenciāls 

LLMC Vakarskolas trešo sezonu uzsākam, pievēršanos laikmetīgās mākslas festivāla Survival K(n)it 7 galvenajai tēmai – radošajam potenciālam, kas slēpjas parastajās ikdienas lietās un darbībās. Franču teorētiķis Mišels de Serto apgalvo, ka pastaigas, lasīšana, ēst gatavošana, dārzkopība, adīšana ne tuvu nav vienveidīgas formas, kurās iesprostots klusējošais sabiedrības vairākums. Viņš meklē ikdienības gramatiku, retoriskās iespējas un izteiksmes personalizāciju, vienlaikus atzīstot, ka pati ikdienības notveršana, definēšana un analīze savā ziņā ir pretrunā ar šo parādību dabu. 

Sadzīves priekšmetu – somu, maisiņu un kabatu naratīvo potenciālu un nozīmju nianses savā tekstā apskata Stīvens Konors, uzrādot ikdienas piesaistītību konkrētai valodas videi un tradīcijām. Tikmēr Harija Harutuniana eseja pievēršas idejām par nākotnē, modernitātē balstītu ikdienību 1920-30. gadu japāņu filosofu darbos, rosinot jautājumus par kolektīvisma un individuālisma, globalitātes un lokalitātes attiecībām parasto lietu teoretizēšanā.

Teksti: 

• Michel de Certeau. The Practice of Everyday Life. 1984

• Steven Connor. Rough Magic: Bags. 2000.

• Harry Harootunian. The Promise of ‘Modern Life’. 2000.

# 2 Māksla un migrācija  

Migrācijas jautājumi Eiropas sabiedrībā īpašu aktualitāti ieguvuši pēdējos mēnešos, taču kontinenta robežreģionos tie ir daļa ikdienas. Pretnostatījums starp šķietami pārtikušo Eiropu un tās salīdzinoši trūcīgo pievārti rosinājis gan cilvēku, gan mākslas mēģinājumus šo robežu šķērsot vai vismaz problematizēt. 

Amerikāņu rakstnieka un mākslinieka Maikla Baera teksts atsaucas uz projektu, kurā viens Pablo Pikaso darbs no Eindhovenas Van Abbemuseum kolekcijas tika izstādīts Palestīnā. Dēļ teritorijas neskaidrā statusa un saspīlētajām attiecībām ar Izraēlu šī it kā parastā darbība izgaismoja virkni jautājumu par valstiskumu, pašnoteikšanos, drošību, kustības un rīcības brīvību. Daudz ievērojamāki par pašu gleznu izrādījās attēli, ar kuru palīdzību šis notikums tika atspoguļots.

Attēli un ziņu sižeti ir telpa, kurā bēgļu krīze norisinās vairumam eiropiešu. Tā kļuvusi par savveida izrādi, sašķobot priekšstatu par Vidusjūras reģionu kā miermīlīgu atpūtas zonu. Atsaucoties uz vēsturi, kurā tas bija vienotas kultūras un politiskās sistēmas areāls, Marokā dzīvojošā autore Nahraina Almusavi analizē ielu mākslas piemērus no svarīgākajām robežpilsētām. Tie piedāvā skatu uz Eiropu no ārpuses un liecina par radikāli atšķirīgajiem vienas un tās pašas telpas lasījumiem.

Teksti: 

• Michael Baers. “No Good Time for an Exhibition: Reflections on the Picasso in Palestine Project”, Part II. 2012

• Nahrain Al-Mousawi. “Aesthetics of Migration. Street Art in the Mediterranean Border Zones”. 2015.

# 3 Postkomunisms 

Kopš komunistiskā bloka sabrukšanas pagājušas vairākas desmitgades, kuru laikā atšķīrušies gan ceļi, pa kuriem devušās šo valstu sabiedrības, gan arī interpretācijas – kas un kādēļ notiek. Teorētiķis un filozofs Boriss Groiss interpretē komunismu kā sabiedrības pārvaldīšanu ar valodas (ne naudas) palīdzību, kuras pamatā ir paradokss – vienlaicīga pretēju apgalvojumu pieņemšana. Viņaprāt, tā bija radikāla valsts iekārta, kura atteicās no vēsturiskā un privātā mantojuma, veidojot kolektīvu sabiedrību, kuras pelēkā monotonitāte ir pārāka par Rietumu postmodernisma raibo identitāšu tirgu. Viņš raksta, ka atgriežoties kapitālismā, postkomunistiskās kopienas dodas atpakaļ vēsturē un ir spiestas šīs identitātes apgūt no jauna. 

Tikmēr, atsaucoties uz dažādu Austrum- un Centrāleiropas valstu pieredzi, politologs Vladimirs Tismanjanu apskata nacionālismu kā tiešu komunistiskās pagātnes pēcteci, ko veicina arī kopīgi piedzīvotās represijas un sajūta, ka ideoloģija uzspiesta no malas. Vienlaikus, norimstot 1980. gadu beigu pārmaiņu eiforijai, liberālās demokrātijas vienmuļā ikdienas funkcionēšana rada līdzīgu atsvešinātību un senākā pagātnē balstītus “trešā ceļa” meklējumus.

Teksti: 

• Boriss Groiss, "Dažādības otrā pusē: kultūras studijas un to postkomunistiskais Citādais" // Mākslas vara, LLMC, 2015.

• Vladimir Tismăneanu, “The Demise of Leninism and the Future of Liberal Values” // In Marx's Shadow: Knowledge, Power, and Intellectuals in Eastern Europe and Russia. Eds. Costica Bradatan, Serguei Oushakine. Lexington Books, 2010.

# 4 Kolektīvās prakses mākslā 

Pozicionējot realitāti kā vai nu formālu pieņēmumu, vai subjektīvu pārpratumu, “Aptuvenās mākslas manifestā” Hardijs Lediņš izvirza aptuveno kā produktīvu, nākotnē vērstu jēdzienu, kas akceptē nenoteiktību un labilitāti. Aptuvenais kalpo kā universālāka alternatīva “Erosa un Tanatosa neatdalāmībā” balstītai robežu pārkāpšanai, saplūšanai ar otru un saistās ar paša Lediņa kolektivitātē balstīto mākslas praksi. 

Apskatot kolektīva kritisko potenciālu, Britu mākslinieks Laiems Gilliks pievēršas diskursīvajām pieejām mākslai, kuras lielā mērā balstītas indivīda iespējā “paslēpties kolektīvā”. Viņaprāt, šis modelis piedāvā alternatīvu autoritatīvajai balsij, ļaujot izvērtēt no nesenās pagātnes pārmantotās prakses, kā arī reprezentēt problēmas to risināšanas procesā.

Atsaucoties uz tekstuālu un vizuālu tēlu lietojumu abos tekstos, šajā Vakarskolas darbnīcā, sadarbojoties ar mākslinieci Lauru Prikuli, paralēli sarunai izmēģināsim neverbālas refleksijas iespējas, tādēļ aicinām dalībniekus izsekot un notvert attēlus, kuri nāk prātā tekstu lasīšanas procesā un paņemt tos līdzi foto, pastkaršu, digitālā vai jebkurā citā formātā.

Teksti: 

• Hardijs Lediņš. Atpuvenās mākslas manifests. 1987.

• Liam Gillick. Maybe It Would Be Better If We Worked in Groups of Three? 2009.

# 5 Kuratores un pētnieces Heidi Baletas (Heidi Ballet) lekcija un lasīšanas darbnīca. 

# 6 Māksla un tikumība 

Laikmetīgās mākslas kontekstā dažādas reliģijas, tikumus un morāli atklāti sludinošas pozīcijas lielākoties tiek uztvertas kā slikts tonis vai vāja māksla. Vienlaikus, par šo tēmu klātesamību liecina vismaz divas būtiskas mākslas procesa sastāvdaļas – cenzūra un ikonoklasms. 

2015. gada pavasarī par pamatu vadības krīzei Barselonas laikmetīgās mākslas muzejā MACBA kalpoja “netikumīgs” bijušā Spānijas karaļa Huana Karlosa I attēls. Horhe Ribalta un Patrisija Falgujeresa reaģē uz situāciju no dažādiem skatpunktiem, gan norādot uz politisko un biznesa interešu lomu publisko institūciju pārvaldīšanā, gan atzīmējot muzeja īpašo statusu un temporalitāti.

Tikmēr Bruno Latūrs pievēršas iemesliem, kādēļ attēli spēj izraisīt, vēlmi tos iznīcināt vai aizvietot. Apskatot ikonoklastiskas darbības gan zinātnes vārdā, gan teroristu un restauratoru izpildījumā, viņš norāda uz lielajām rūpēm, ar kurām vēlāk it bieži tiek mēģināts savākt un aprūpēt atlikušos fragmentus. Vienlaikus, viņš mudina neapturēt attēlu plūsmu un spēju veidot jaunas kombinācijas un nozīmes.

Teksti: 

• Bruno Latour, “What Is Iconoclash? Or Is There a World Beyond the Image Wars?” // Iconoclash, Beyond the Image-Wars in Science, Religion and Art. Eds P. Weibel, B. Latour. ZKM and MIT Press, 2002.

• Jorge Ribalta, “On the Recent Events at MACBA” // Internationale Online. 2015.

• Patricia Falguières, “Verifica dei poteri” // Internationale Online. 2015.


# 7 Postpsihoanalīze 

Sadarbībā ar antropologu Haraldu Matuli 

Veidojusies pirms apmēram gadsimta kā metode neirotisku un histērisku simptomu ārstēšanai, psihoanalīze izvērtās par vienu no lielajiem modernitātes naratīviem. Sākotnējās Zigmunda Freida idejas laika gaitā tikušas gan pārinterpretētas, gan apstrīdētas, gan noliegtas, klīniskajā vidē iegūstot apzīmējumu “postpsihoanalīze”.  

Plašākā kontekstā šis nosaukums ticis attiecināts uz psihoanalīzes pieejas un metaforu izmantošanu ne vairs individuāla pacienta psihes, bet gan sabiedrības procesu un kultūras parādību aprakstīšanai. Terijas Braunas teksts apskata neviennozīmīgās psihoanalīzes un feminisma attiecības, balstoties diezgan tipiskā metaforā par tēva un meitas attiecībām.

Tikmēr Pola B. (agrāk Beatrises) Presiado teksta fragmentā Freids ir populāri citējams un atpazīstams tomēr savā ziņā komisks varonis, bet psihoanalīze pielīdzināta narkotiku izraisītai intoksikācijai, rosinot paralēles ar kritiķu pārmetumiem, ka tā ir kvazireliģiska sistēma, kura domāta vidusšķiras mierināšanai. Vienlaikus, Freids un viņa metode nobīdījusies cita – biopolitikas – stāsta perifērijā.

Teksti: 

• Terry Brown, “Feminism and Psychoanalysis, a Family Affair?” // Discontented Discourses: Feminism / textual Intervention / psychoanalysis. University of Illinois Press, 1988.

• Beatriz Preciado, Testo Junkie: Sex, Drugs, and Biopolitics. The Feminist Press at CUNY, 2008.

# 8 Muzejs un muzejiskošana 

Sadarbībā ar antropoloģēm Māru Pinku, Jekaterinu Kalēju, muzeju antropoloģijas un muzeju izglītības biedrību Museums Revealed 

Benedikta Andersona tekstā tautas skaitīšana, karte un arī muzejs tiek interpretētas kā ‘tehnoloģijas’, kuras Dienvidaustrumāzijas reģionā ieviesušas koloniālās varas. Tās ne tikai atspoguļo šo varu saimnieciskās un ideoloģiskās intereses, bet arī noteikušas vēlāk izveidojušos nacionālo valstu etniskās un vizuālās aprises. 

Tikmēr Alfreds Gells savā tekstā meklē iemeslus, kādēļ vieni priekšmeti nokļūst mākslas, bet citi – dabas vai etnogrāfiskajā muzejā. Apskatot konkrētus mākslas darbus, izstādes un teorijas par to, kas ir māksla, kā arī artefaktus, kas visbiežāk netiek uzskatīti par mākslu, viņš secina, ka gadījumos, kad runa ir par priekšmetiem, kas tapuši ārpus rietumu kultūras, pārāk lielu lomu spēlē gan mūsu izpratne par klasifikāciju, gan arī paļāvība uz citu kultūru ‘gudrajiem vīriem’.

Teksti: 

• Benedict Anderson, “Census, Map, Museum” // Imagined Communities: Reflections on the Origin and Spread of Nationalism. 1991.

• Alfred Gell, “Vogel's Net: Traps as Artworks and Artworks as Traps”. 1996.

# 9 Virspusējība 

Mākslas darba redzamā daļa, virsma, tradicionāli nodarbinājusi gan māksliniekus, gan skatītājus, gan teorētiķus. Priekšstatu par šo virsmu kā logu, pamazām nomainīja modernisma interese par tās materialitāti, līdz postmodernisma teorētiķis Fredriks Džeimsons norādīja, ka galvenā 20. gadsimta otrās puses kultūras pazīme ir virspusējība. Izejot no šī apalvojuma, nīderlandiešu profesors un teorētiķis Timotēss Vermēlens piedāvā skatījumu, ka pēdējos gados dziļums atgriežas – kā nojausma, pieļāvums, ka aiz virsmas varētu būt vēl kas. Viņa apskatītie mākslinieki piesavinās simulētās pasaules virsmas, pievienojot tām personiskus stāstus.  

Tikmēr Sara Brigsa Ramseja pēta betona lietojumu brutālisma arhitektūrā dažādās pasaules valstīs, aprakstot šo bieži vien par nehumānu un nelokālu dēvēto modernisma materiālu sentimentālā dienasgrāmatas formātā.

Teksti: 

• Timotheus Vermeulen, The New “Depthiness”. 2015.

• Sarah Briggs Ramsay, Concrete’s Many Faces. 2015.

# 10 Mākslas kritika un Baltija  

Sadarbībā ar semiotiķi un mākslas kritiķi Indreku Grigoru

Baltijas valstis pieņemts iztēloties kā vienotu, no nelielām valstīm veidotu reģionu, taču attālumi starp tā nozīmīgākajiem mākslas centriem ir pietiekoši lieli. Turklāt, ērtā un lētā aviosatiksme uz Rietumeiropu nozīmē, ka jābūt īpašai interesei un gribai, lai izvēlētos sekot tieši Tallinas, Tartu, Viļņas vai Kauņas mākslas dzīvei. Papildus grūtības var sagādāt niecīgā savstarpējā izstāžu, informācijas un kultūras atsauču apmaiņa. 

Iedvesmojoties no Ņujorkā un Londonā notiekošajām “Art Magazine Reading Group” nodarbībām, Vakarskolas lasīšanas darbnīcas dalībnieki aicināti lasīt Igaunijas mākslas un vizuālās kultūras žurnāla KUNST.EE pavasara ceturkšņa numuru. Līdzās jautājumiem par šādas periodikas aktualitāti, saturu un lomu, skatīsimies uz mākslas kritikas stratēģijān un to atkarību no attiecībām ar lokālo kontekstu.

Teksts: 

• Žurnāls KUNST.EE, 2016/1.

# 10 Korupcija 

Tā dēvēto “Panamas papīru” nonākšana atklātībā radījusi ievērojamu drudzi plašsaziņas līdzekļos un valdībās. Vienlaikus, šāds scenārijs nesenā pagātnē realizējies ne reizi vien, pirms vairākiem gadiem ļaujot mākslinieku duetam UBERMORGEN intervijā ar citu klasificētas informācijas nopludinātāju, Edvardu Snoudenu, spekulēt par datorsistēmu administratoru revolucionāro potenciālu. 

Nataša Ginvala savā esejā apskata apslēptas darbības plašākā kontekstā, atsaucoties uz korupcijas politisko, ķermenisko un garīgo dimensiju, kā arī, līdzās tās maitājošajiem aspektiem, piemin radošo, kolektīvo potenciālu. Tikmēr mākslinieces Kvintanas Anas Viksvo projekts iezīmē garīgi slimos kā grupu, kura vēsturiski tikusi pakļauta necaurskatāmām procedūrām, un kuras iespējas runāt pašiem savā balsī aizvien ir ierobežotas, uzdodot plašāku jautājumu par mākslas spēju piedalīties atklātību veicinošos procesos.

Teksti: 

• Natasha Ginwala, “Corruption: Three Bodies, and Ungovernable Subjects”. 2015.

“Do You Think That’s Funny?” A Conversation between Edward Snowden and UBERMORGEN. 2013.

• Quintan Ana Wikswo. Excerpted from IN WHICH THE ARTIST IS HELD FOR QUESTIONING BY THE VIRGINIA STATE POLICE. 2015.


Lasīt vairāk