“LLMC vakarskolas” ceturtā sezona (2016 / 2017)
Šī cikla pamatā ir aktuālu laikmetīgās mākslas norišu iepazīšana, lai stiprinātu kritiskās domāšanas un diskusijas attīstību Latvijas mākslas vidē. Tajā tiek apspriesti dažādi laikmetīgās mākslas jautājumi caur nozīmīgu teorētiķu tekstu lasīšanas pieredzi.
Kuratori – Valts Miķelsons un Inga Lāce.
# Lasīšanas darbnīca “Daba un dabiskums”
Sadarbībā ar mākslinieci Lindu Vigdorčiku
Dabas attēlojums mākslā – gan ainavu glezniecībā, gan starpdisciplināros projektos par ekoloģiju – bieži vien parādās kā autentisks īstenības citāts, dziļš vērojums un patiesas rūpes par apkārtējo vidi. Tomēr netrūkst arī mēģinājumu šo idilli problematizēt, veidojot fiktīvas pasaules vai apšaubot pašu dabas jēdzienu.
Pievēršoties gan darbiem laikmetīgās mākslas izstādē, gan 19.gadsimta britu humānista Frenka Steinbridža tropisko augu siltumnīcām, Ralfs Rugofs apskata eksponēšanas lomu priekšstatos par dabiskumu un norāda uz hibriditātes potenciālu stāstu radīšanā. Tikmēr Džozefs Teilors Makrae vēro cilvēku radītās datorspēļu pasaules, aprakstot šīs šķietami noslēgtās, salai līdzīgās vides konvencijas, kā arī sekas, kuras rodas tajā ienākot aizvien jauniem spēlētājiem.
Teksti:
• Ralph Rugoff, “Signs and Wonders”. 2000.
• Joseph Taylor McRae, “Boy Islands”. 2015.
# Lasīšanas darbnīca “Primitīvisms”
Viens no aspektiem, kas ir pārsteidzošs Donalda Trampa nesenajā ievēlēšanā ASV prezidenta amatā, ir viņa izmantotās retorikas primitīvisms. Dienu pēc vēlēšanām filozofs Alēns Badjū savā lekcijā norādīja, ka šāda situācija kļuvusi iespējama tādēļ, ka politikā jau vairākas desmitgades neeksistē īsta opozīcija globalizētajam kapitālismam, un aicina šādu alternatīvu atrast, skatoties atpakaļ sociālisma idejās. Tikmēr Karlosa Hauregui raksts ieskicē antropofāgijas jēdzienu, kurš tika aktualizēts Brazīlijas modernistu aprindās 1920. gados un atsaucas uz kontinenta pirmiedzīvotāju “primitīvismu”. Metaforiskā izpratnē, antropofāgija ir kultūras attieksme, kas saglabā lokālo, ne-eiropeisko identitāti, vienlaikus rijīgi patērējot visu svešo.
Teksti:
• Alain Badiou, “Reflections on the Recent Election”. 2016.
• Carlos Jáuregui, “Anthropophagy”. 2012.
# Lasīšanas darbnīca “Horeogrāfija izstāžu zālēs un horeogrāfētās izstāžu pieredzes”
Pēdējos gados laikmetīgās mākslas institūcijās it bieži notiek izstādes, kuru autori ir profesionāli horeogrāfi. To uzmanības centrā ir nevis dokumentācija un arhīvu materiāli, bet gan kustība un mijiedarbība ar skatītāju. Viens šādas izstādes autors, horeogrāfs un dejotājs Viljams Forsaits savā esejā apsver, kāda varētu būt horeogrāfiska domāšana, kura nav sasaistīta ar izpildītāja ķermeni. Plašākā griezumā, kritiķe un kuratore Doroteja van Hantelmana skata performatīvas, fenomenoloģiskas un dzīvā komunikācijā balstītas mākslas prakses līdztekus pārticības pieaugumam rietumu pasaulē un no tā izrietošajam fokusam uz katra skatītāja individuālo pieredzi.
Teksti:
• William Forsythe, “Choreographic Objects”.
• Dorothea von Hantelmann, “The Experiential Turn”. 2014.
# Mākslas un politikas jautājumu izpētei veltītā žurnāla Rab-Rab prezentācija
Rab-Rab: journal for political and formal inquiries in art ir neatkarīgs bezpeļņas mākslas izdevums, ko angļu valodā publicē Rab-Rab Press Helsinkos. Žurnāla galvenais redaktors ir Sezgins Boiniks (Sezgin Boynik) un izdevējs Greguārs Ruso (Gregoire Rousseau), līdz šim iznākuši trīs numuri. Rab-Rab mērķis ir atbalstīt diskursīvu pozīciju mākslā, publicējot mākslinieku, kā arī mākslas praksē iesaistītu pētnieku rakstus. Rab-Rab žurnāla atšķirīgās pieejas pamatā ir ideja, ka mākslas un politikas savienībai piemīt spēcīgs transformējošs efekts – tā ietekmē gan veidu, kā tiek saprasta mākslinieciskā izpēte, gan arī zinātnisko pētījumu metodoloģiju. Rīgā žurnālu prezentēs Sezgins Boiniks, Greguārs Ruso, iepazīstinot ar visiem līdz šim iznākušajiem Rab-Rab numuriem, kā arī runājot par izdevējdarbības teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem.
Vairāk par žurnālu: www.rabrab.fi
# Lasīšanas darbnīca “Māksla un identitāte”
Ja dzimuma, rases un seksuālajo identitāti apliecinošas kustības ir vispārzināmas un tajās balstīta māksla rietumos kļuvusi teju par klišeju, citas tikai pamazām sāk pārvarēt šķēršļus ceļā uz savu redzamību un pieņemšanu. Vairākas no tām balstītas esības formās, kuras tradicionāli uzskatītas par attīstības traucējumu vai slimību sekām. Viens no šādiem skatījumiem aicina aplūkot autismu kā atšķirīgu, unikālu uztveres formu, kura tiek diskriminēta iedomātas normalitātes vārdā. Zviedrijas pētnieku duo Piers Jārsma un Stelans Velins apskata šo pozīciju no aprūpes un ētikas aspektiem, tostarp norādot uz būtiskajām atšķirībām pašas grupas ietvaros. Tikmēr kurators un autors Navs Haks atskatās uz identitātes politikas vēsturi mākslas pasaulē, norādot uz veidiem, kā, līdz ar jaunas redzamības iegūšanu, atšķirīgais var kļūt ne tikai par tirgojamu preci, bet arī ierobežojumu mākslas un pašas identitātes uztverei un attīstībai.
Teksti:
• Pier Jaarsma and Stellan Welin, “Autism as a Natural Human Variation: Reflections on the Claims of the Neurodiversity Movement”. 2012.
• Nav Haq, “The Invisible and the Visible. Identity Politics and the Economy of Reproduction in Art”. 2015.
Rodolfo Andaurs (Rodolfo Andaur) stāstīs par savu kuratora praksi, pētniecības un mākslas projektiem. Viens no būtiskākajiem viņa darbiem ir ilgtermiņa izstāžu un mākslinieku rezidenču projekts Tarapakas tuksnesī, kam sekoja grāmata “Tarapakas ainava” (2014).
“Tarapakas ainava” tiecas izvaicāt idealizētus kultūru identitātes vienkāršojumus, noglabātus ainavā. Līdzīgi kā ainava tiek nepārtraukti reproducēta un standartizēta kā pastkarte, dažādas identitātes atsedz konkrētā reģiona, teritorijas vai vietas heterogēno faktūru.
Rodolfo Andaurs ir čīliešu kurators, kurš bijis dažādu laikmetīgās mākslas projektu koordinators Čīles ziemeļos. Viņš ir lektors Kritisko un kuratora studiju programmā Adolfo Ibanjesa Universitātē Santjago, Čīlē. Raksta par izstādēm un dažādu vizuālo mākslinieku projektu metodoloģijām publikācijām Artishock, ATLAS un Rotunda Magazine.