LLMC Vakarskolas 6. sezona (2019 / 2020)
Sarunu, lekciju, diskusiju un lasīšanas darbnīcu cikls veltīts laikmetīgās un nesenās pagātnes mākslas aktuāliem jautājumiem. Šajā sezonā tā izceļ tēmas, kurām veltīta mākslas centra 2019. gada notikumu programma – sociālās utopijas, ģeopolitiskie un kultūrtelpu dalījumi, migrācija un atmiņu politika.
Kuratore Ieva Astahovska
#1 lasīšanas darbnīca
26. 02. 2019.
Nemirstība, dzīve un nāve posthumānisma laikmetā
Tiešsaistē piedalās norvēģu rakstnieks un reliģiju pētnieks, grāmatas “Nemirstības vēsture” autors Dāgs Eisteins Ennšē
Gan populārajā kultūrā, gan citās jomās, tostarp laikmetīgajā mākslā arvien jaunu aktualitāti iegūst nemirstības koncepts un jautājumi, kas saistīti ar tehnoloģiju progresu, posthumānismu, bioētiku, dzīves un nāves attiecībām laikmetā, kad cilvēka ietekme radījusi radikālas pārmaiņas visdažādākajās jomās. Taču idejas par fizisko nemirstību ir allaž caurvijušas gan Rietumu, gan Austrumu kultūru — pārliecība, ka fiziskais ķermenis var pastāvēt bezgalīgi ilgi, ir veidojusi pasaules vēsturi un turpina ietekmēt arī mūsdienu sabiedrību. Pārskatot nošķīrumu starp dzīvo un nedzīvo un pārdomās par nemirstību tiek iesaistīti dažādi estētiskie, vēsturiskie, politiskie un filozofiskie pieņēmumi. Intriģējošs skatījums uz nemirstības konceptu ir ieraugāms ilgu laiku aizmirstās krievu filozofiskās kustības – kosmisma – autoru darbos. Tā utopiskie principi, kuros apvienojās Rietumu apgaismības un Austrumu filozofija, pareizticības tradīcijas un marksisms, ir iedvesmojuši daudzus domātājus 20. gadsimtā un arī šodien.
Teksti:
Boris Groys, “Introduction”. Russian Cosmism. e-flux, The MIT Press, 2018, pp. 1–16.
Alexander Bogdanov, “Immortality Day”, Russian Cosmism. e-flux, The MIT Press, 2018, pp. 215–226.
Dāgs Eisteins Ennšē, Nemirstības vēsture. u.c. 2018.
* * *
#2 lasīšanas darbnīca
12. 03. 2019.
Laikmetīgā māksla un ekoloģija
Māksla, kas iesaistās vides jautājumos, ietver gan iespēju līdzdarboties politikā, gan politizē mākslas lomu, apzinoties dabas un ekoloģijas saistību ar ekonomiku, tehnoloģijām, kultūru, tieslietām un citām jomām. Taču laikmetīgās mākslas un aktīvistu prakses ekoloģijas jautājumus risina citādāk nekā plašsaziņas līdzekļi vai izklaides industrija, kas to saturu balsta un gūst finansiālu labumu no apokaliptiskiem scenārijiem, liekot domāt, ka vides katastrofa ir neizbēgama – vai tieši otrādi, pilnībā ignorē klimata pārmaiņas. Tam iepretim, sociālo kustību pārstāvji, mākslinieki, politiskie teorētiķi un aktīvisti darbojas ārpus katastrofu kapitālisma vēstījumiem. Mākslai – caur tās eksperimentiem, iztēles radītiem izgudrojumiem un radikālo domāšanu – ekoloģijā var būt transformējoša loma. “Ja “zaļajai revolūcijai” ir jānotiek, ir jāpārslēdzas no apokaliptiskiem attēliem uz utopiskiem priekšlikumiem, lai radītu kultūras “meženi”, kas paver horizontālas telpas, kurās var iekļūt un pievienoties karnevālam,” raksta aktīvists un literatūras profesors Nikolass Pauerss.
Teksti:
T.J. Demos, “Introduction”. Decolonizing Nature: Contemporary Art and the Politics of Ecology. Berlin: Sternberg, 2017, pp. 7–29.
Nomeda and Gediminas Urbonas, “River Runs, a Study in Water and Public Imagination”. Public Space: Lost and Found, 2017, The MIT Press, pp. 129–140.
* * *
#3 lasīšanas darbnīca
17. 04. 2019.
Migrācija
Divdesmit pirmais gadsimts ir migrantu gadsimts – cilvēki šodien migrē starp arvien lielākiem attālumiem biežāk nekā jebkad agrāk, vides, ekonomikas un politiskās nestabilitātes dēļ. To skaits arvien pieaug, mēs visi kļūstam par migrantiem. “Rēgs klīst pa pasauli un tas ir migrācijas rēgs,” pārfrāzējot Kārli Marksu, raksta Maikls Harts un Antonio Negri ietekmīgajā darbā “Impērija”.
Pārvietošanās, būšana ceļā, nomadisms šodien ir klātesoši arī laikmetīgajā mākslā, mākslinieki izmanto vai atsaucas uz visdažādākajām migrācijas formām un metodēm. Taču bieži vien viņi rada ir imagināru universu, kas runā par pārvietošanos ne vien burtiskā nozīmē, bet arī par zināšanu kustību, kas pārvar robežas un attālumus starp iepriekš nošķirtām jomām. Izceļot mobilitātes un migrācijas laikmetīgo pieredzi, mākslinieks kļūst par prototipu šodienas ceļotājam, raksta franču mākslas teorētiķis Nikolā Burjo.
Teksti:
Thomas Nail, “Introduction”. The figure of the migrant. Stanford University Press, 2015, pp. 1–7.
Nicolas Bourriaud, “Journey-Forms”. The Radicant. New York: Lukas & Sternberg, 2009, pp. 106–131.
* * *
#4 lasīšanas darbnīca
28. 05. 2019.
Cenzūra
Lai gan cenzūru ierastāk attiecina uz totalitāriem režīmiem, vārda brīvība mākslā un kultūrā tiek ierobežota arī mūsdienās, īpaši šodienas populistiskajos režīmos. Visnesenākais piemērs ir pazīstamās poļu neoavangarda mākslinieces Natālijas LL darba “Patērētājmāksla” (1973) izņemšana no pastāvīgās ekspozīcijas Varšavas Nacionālajā muzejā, pamatojot, ka tajā nav vietas “dženderisma ideoloģijai”. Pēc plašās protesta kampaņas sociālajos medijos darbs ekspozīcijā tika atlikts.
Arī šodien cenzūra darbojas kā varas radikāla iejaukšanās mākslas un citās kultūras jomās, lai regulētu tajā redzamo, kontekstu un nozīmes, un iežogotu politisko telpu, uz ko tas attiecas. Cenzūras ieviesēji apelē pie ideoloģiskā un tiesiskuma ietvara un norāda, ka kāda mākslas darba aizliegšana “aizsargā” morāli, reliģiskās dogmas, nacionālās intereses un drošību. Varas struktūras gan apzinās, ka, cenzējot mākslas darbu, tās to neatceļ, bet caur cenzūras faktu padara publiskāku. Tomēr cenzūra atceļ daudzslāņainos savienojumus starp estētiku un politiku un tiecas būt skaļāka nekā mākslas darbs. Tā izmanto šo darbu kā tās izteiksmes līdzekli sociālā antagonisma izcelšanai.
Teksti:
Yazan Khalili, “Freedom of Speech, Fredom of Noise”. E-flux Journal #97 – February 2019.
Lidija Marinkov Pavlović, “The Return of the Political and Art Censorship”. Seismopolite. Journal of Art and Politics #20 – 2018.
https://www.seismopolite.com/the-return-of-the-political-and-art-censorship
* * *
#5 lasīšanas darbnīca
12. 06. 2019.
Outlands
Centra un perifērijas attiecības šodienas globālajā pasaulē ir viens no aktuālākajiem laikmetīgās kultūras fokusiem. Tam šogad pievēršas arī mākslas festivāls Survival Kit, kas šo komplekso attiecību izgaismošanā atsaucas uz outlands jeb ārpuszemes, svešzemes jēdzienu. Caur personiskiem stāstiem un pieredzēm tajā hibrīdi savijas ideoloģiski politiski jautājumi, varas attiecības un estētiski meklējumi.
Outlands jēdziens saistāms arī ar postkoloniālisma pozīciju, kas kultūras un ideoloģisko attiecību analīzē, eirocentrisma, nacionālisma, ekonomiskā determinisma kritikā no akadēmiskām studijām ir pārcēlies uz daudzām citām jomām. Postkoloniālā māksla runā gan par šībrīža stāvokli, gan par nākotni, kas pārvarējusi Rietumu hegemoniskās politiskās, kultūras un zināšanu sistēmas, un kur satikšanās, dialogs un integrācija šodienas multikultūru pasaulē notiek ārpus etnocentrisma un atšķirības cīņas līnijām.
Teksti:
Cassius Fadlabi, “Visi mani sauc vienkārši par Fadlabi”. Survival Kit 10.1. [Katalogs]. LCCA, 2019, 51.–56. lpp.
Cameron Mccarthy, Greg Dimitriadis, “Art and the Postcolonial Imagination: Rethinking the Institutionalization of Third World Aesthetics and Theory”. ARIEL. A Review of International English Literature, 31:1 & 2, Jan. – Apr., 2000, pp. 231–253.