en

7

LLMC Vakarskolas 7. sezona (2020 / 2021)


LLMC izglītības programma “Vakarskola” ir sarunu, lekciju, diskusiju un lasīšanas darbnīcu cikls, kas 2020.gadā veltīts laikmetīgās un nesenās pagātnes mākslas un kultūras aktuāliem jautājumiem.

Programmas kuratore ir Ieva Astahovska.


#1 lasīšanas darbnīca
07. 04. 2020.

Pandēmija un tās metaforas
COVID-19 pandēmija ir radījusi ārkārtas stāvokli, kas izaicina ne vien veselības nozari, bet arī daudzas citas sociālās jomas. Tā līdz nepazīšanai mainījusi ikviena ikdienas dzīvi, kurā ienākušas bailes un frustrācija, apstāšanās, sociālā distancēšanās un pašizolācija, jauni saziņas veidi un uzraudzības metodes, taču arī jauna veida solidaritāte sabiedrībā.

Šis stāvoklis aktualizē arī virkni ētiskus un ontoloģiskus jautājums. Itāļu filozofs Roberto Espozito, analizējot to, kas būtiski raksturo mūsdienas – šodienas iespējas un arī pretrunas –, izceļ imunitātes un imunizācijas kategorijas. Imunitāte pasargā no riskiem, kuriem kāds ir pakļauts, taču vienlaikus tā ir pretstats kopienas kategorijai. Ja kopienu raksturo rūpes par otru, imunitāte atceļ šo nosacījumu, tā pārtrauc sociālās aprites ķēdi. Tādējādi tā ir saistīta gan ar šodienas prasībām un cerībām, gan ar konfliktiem un traumām.

Tomēr rūpes par pašaizsardzību nepieder tikai šodienai; nāvējošu vīrusu izplatība globālā mērogā ir skārusi sabiedrības arī iepriekš. Sūzena Sontāga darbā AIDS un tā metaforas pētījusi, kā slimības, arī pandēmijas, rada jaunas metaforas un mītus – nāvējošu vīrusu izplatīšanās nereti salīdzinātas ar invāziju, ar piesārņojumu, ar nezināma svešinieka uzbrukumu, ar apokaliptisku pasauli. Šādas metaforas ir pesimistisks skatījums uz epidemoloģisko situāciju, kas drīzāk rada paranoju, nevis to skaidro. “Tas, ka pat apokalipse var tikt padarīta par daļu no ikdienas gaidu horizonta, ir nepārspējama vardarbība pret mūsu realitātes izjūtu un cilvēcīgumu. Ir ļoti vēlams, lai konkrētā draudīgā slimība šķistu parasta. Lai pat ar nozīmi vispiepildītākā slimība būtu tikai slimība.”

Teksti:
• Roberto Esposito, “Immunisation and Violence”, 2008.
• Susan Sontag, AIDS and its Metaphors, 1989, pp. 44–71.



* * *


#2 lasīšanas darbnīca
28. 04.2020.

Ekopolitika / ekopoētika

Globālās pandēmijas stāvoklis liek analizēt šodienas realitāti kā ne vien medicīnisku, sociālu un ekonomisku, bet arī vides un ekoloģisku krīzi. Cilvēku ietekme uz Zemes ekosistēmu ir radījusi dramatiskas klimata pārmaiņas un kataklizmas, un virkni citu izaicinājumu, kas liek meklēt alternatīvus modeļus laikmetīgajai realitātei. Modeļus, kas būtu balstīti jaunās perspektīvās, ētikā un atbildības veidos, un kas veidotu jaunas attiecības ne vien starp cilvēkiem, bet arī starp dzīvo un nedzīvo dabu, starp dabu un kultūru, starp sabiedrību un vidi. Šīs perspektīvas analizē zinātnieki, filozofi, arī mākslas pasaules pārstāvji, taču iedvesmojošākie meklējumi jauniem skatījumiem rodami pieejā, kas apvieno visdažādākās nozares un kas kā prioritāti izceļ transnacionālas, antikapitālistiskas solidaritātes veidošanu, kur lokālā un globālā domāšana un darbība noris vienlaicīgi.

Teksti:
• Astrida Neimanis, “Hydrofeminism: Or, On Becoming a Body of Water.” Undutiful Daughters: Mobilizing Future Concepts, Bodies and Subjectivities in Feminist Thought and Practice. Eds. Henriette Gunkel, Chrysanthi Nigianni and Fanny Söderbäck. New York: Palgrave Macmillan, 2012, pp. 85–99.

•  Nataša Petrešin-Bachelez, “For Slow institutions”. E-flux Journal #85 – October 2017.



* * *


#3 lasīšanas darbnīca
19.05. 2020.

Digitālā telpa

Kultūras iestāžu slēgšana pandēmijas laikā likusi meklēt alternatīvu fiziskajai telpai – muzeju ekspozīcijas, teātra izrādes, koncerti, pat festivāli un mākslas gadatirgi pārceļas uz digitālo vidi, izmantojot straumēšanas pakalpojumus un virtuālo realitāti. Ja iepriekš t.s. iesaistošie un paplašinātās realitātes mediji bija nišas jomas, līdz ar sociālo distancēšanos, digitālās tehnoloģijas piedzīvo nebijušu pieprasījumu un jaunu auditoriju. Digitālās vides aktivizēšanās šķietami veicina demokratizācijas iespējas, tā sniedz līdz šim nepieredzētu piekļuvi visdažādākajiem kultūras norisēm globālā mērogā un piedāvā jaunu pieredzi.

Digitālās iespējas nenovērtējamas ir arī izglītības jomā, kur tās ļāvušas virtuālajā vidē pārcelt gandrīz visas darbības, kas iepriekš notika fiziskajā telpā. Tomēr galvenais izaicinājums ir, kā digitālās platformas un pakalpojumus izmantot konstruktīvi un kritiski, piemēram, risinot privātuma un uzraudzības jautājumus un pārvarot riskus pakļauties jauna veida uzraudzībai un kontrolei.

Teksti:
• Florian Cramer, “What is ‘Post-digital’?”, in Berry D.M., Dieter M. (eds), Postdigital Aesthetics. Palgrave Macmillan, London, 2015, pp. 12–25.

• David M. Berry, “The Postdigital Constellation”, Berry D.M. in: Berry D.M., Dieter M. (eds), Postdigital Aesthetics. Palgrave Macmillan, London, 2015, pp. 44–57.



* * *


#4 lasīšanas darbnīca
09. 06. 2020.

Postsociālisms un nacionālisms

Darbnīca notiek sadarbībā ar filozofu un pētnieku Tomu Ķenci.
Viens no pirmajiem nacionālisma teorētiķiem Ernests Renāns jau 1882. gadā lekcijā “Kas ir nācija?” secināja, ka nācijas pastāvēšanā dažu pagātnes notikumu aizmiršana ir tikpat svarīga kā citu atcerēšanās. Kopš tās dienas laika ritējums ir arvien paātrinājies, kolektīvajai atmiņai un kultūras mantojumam aizstājot vēsturi kā centrālo pagātnes reprezentācijas formu. 21. gadsimtā tas rada arvien vairāk jautājumu – kas ir kopiena, kolektīvs, kas atceras? Vai visu vajag atcerēties? Un vai mākslas loma ir atgādināt?

Nacionālās identitātes bijušajā sociālisma bloka valstīs sarežģī vēl vesela virkne apstākļu: postkoloniālajai situācijai raksturīgā nacionālisma radikalizēšanās, pretrunas starp etniskiem un teritoriāliem nācijas konceptiem, neoliberālā kapitālisma postošā ietekme uz sociālajām saitēm, pārejas laika vardarbība un adekvātu teorētisko rīku trūkums. Tāpēc šoreiz aicinām paskatīties uz nācijas un atmiņas attiecībām caur laikmetīgās mākslas darba un pieminekļa jēdzieniem.

Teksti:

• Piotr Piotrowski, “Between Real Socialism and Nationalism”, in: P. Piotrowski, Art and Democracy in Post-Communist Europe. Reaktion Books, London, 2012, pp. 155–201.

• Harry Weeks, “’After-War’: Kristina Norman and the Negotiation of Post-Communist Community”. [2012]



* * *


#5 lasīšanas darbnīca
07. 07. 2020.

Rasisms Austrumeiropā

Šobrīd daudzviet pasaulē viena no nozīmīgākajām sociālpolitiskajām aktualitātēm ir saistīta ar kustību “Black Lives Matter” jeb “Melnādaino dzīvības ir svarīgas". Tā pieprasa fundamentālas, sistēmiskas pārmaiņas rasu nevienlīdzības situācijā un primāri aicina cīnīties par melnādaino cilvēku tiesībām. Skatot plašākā perspektīvā, šī kustība kartē attiecības starp koloniālismu, verdzību un mūsdienu finanšu kapitālu, kas turpina un veido jaunas apspiešanas un izslēgšanas formas.

Lai gan Latvijā bieži izskan pārliecība, ka rasisma jautājumi mūsu reģionā nav aktuāli, tāds nesens piemērs kā bēgļu krīze Eiropā atklāj gan rasismu, gan nacionālo ekskluzīvismu. Vēlme saglabāt nacionālo etnisko unikalitāti ir saistīta ar globalizācijas un eiropeizācijas procesiem, taču rasisma veidošanās un mantojums Austrumeiropas un postpadomju valstīs atklāj kompleksākus procesus – centienus atgūt privileģētu stāvokli līdzās Rietumiem, kas bija daļēji zaudēts sociālisma pagātnē.

Kāda loma sistēmiska rasisma un ar to saistītu nevienlīdzību uzturēšanā un novēršanā ir mākslas institūcijām? Kādas pārmaiņas būtu nepieciešamas institūciju darbā bez melnādaino mākslinieku reprezentācijas izstādēs un kolekcijās?

Šobrīd gan ASV, gan Eiropas muzejos ir saasinājusies diskusija par pašu mākslas institūciju vēsturi un ekskluzīvo dabu, mēģinot fundamentāli pārdomāt to pieejamību un rosināt atvērtību dažādām balsīm un zināšanu sistēmām. Kā šie procesi atbalsojas Austrumeiropā un Baltijas reģionā?

Teksti:

• Achille Mbembe, Critique of Black Reason. Duke University Press Books, 2017, pp. 10–37.

• Ian Law, Nikolay Zakharov, “Race and Racism in Eastern Europe: Becoming White, Becoming Western”, in: Relating Worlds of Racism: Dehumanisation, Belonging, and the Normativity of European Whiteness. Eds P. Essed, K. Farquharson, K. Pillay, E.J. White. Palgrave Macmillan, 2018, pp. 113–139.



* * *


#6 lasīšanas darbnīca
23. 09. 2020.

Brīvība un kontrole

Jau 1990. gadā Žils Delēzs esejā “Postskripts par kontroles sabiedrībām” analizēja, ka iepriekšējo “disciplināro sabiedrību”, ko savulaik aprakstīja Mišels Fuko, mūsdienās ir nomainījusi “kontroles sabiedrība”: šīs kontroles veids ir brīvība, kas darbojas stingri ierobežojošās, lai arī nemanāmās formās.

Delēzs skaidroja: tās varas modelis ir nevis panoptikums, bet maģistrāle, pa kuru var pārvietoties bezgalīgi un brīvi, taču pilnībā kontrolēti. Mūsdienās šo modeli spilgti ilustrē sociālie mediji, datu aprite un vispārējā digitalizācija. Tiešsaistes lietotāju pieredze šķietami ir brīvība navigēt pašu izvēlētā veidā, taču vide un algoritmi aiz tās neredzami kontrolē, uz ko mēs skatāmies un kā rīkojamies. Arī politiskajā pārvaldībā digitālās metodes ļauj īstenot arvien lielāku uzraudzību un kontroli, likumīgi akceptējot diskrimināciju un autoritārismu.

Šai problemātikai darbā “Jaunais tumšais laikmets” pievēršas arī mākslinieks un rakstnieks Džeimss Bridls, caur mākslas, tehnoloģiju un informācijas sistēmu vēsturi aplūkojot, kā pasaules tehnoloģiskā sarežģītība palielinās, taču izpratne par to samazinās. Pārliecību, ka vispārēja datorizācija palīdz veidot labāku pasauli, konfrontē atziņa – neskatoties uz acīmredzamo informācijas pieejamību, mēs esam apmaldījušies informācijas jūrā, kuru arvien vairāk sašķeļ fundamentālisms, lietu vienkāršošana, sazvērestības teorijas un postfaktu politika un savās interesēs izmanto pie varas esošie, sākot no negodīgām finanšu sistēmām līdz iepirkšanās algoritmiem, no mākslīgā intelekta līdz valstiskiem noslēpumiem.

Teksti:

• Gilles Deleuze, “Postscript on the Societies of Control”. October, Vol. 59 (Winter, 1992), pp. 3–7.

• James Bridle, “Complexity”. The New Dark Age. Technology and the End of the Future. Verso, 2018, pp. 194–253.

Lasīt vairāk