en

5

LLMC Vakarskola 2018 - piektā sezona (2018 / 2019)


Sadarbībā ar Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli (RIBOCA)

Kuratores Ieva Astahovska un Zane Zajančkauska


#1 lasīšanas darbnīca
28. 05. 2018.

Laikmetīguma orientieri šodienas mākslā

Laikmetīgo mākslu šodien raksturo pretrunīgs stāvoklis – no vienas puses, atvērtība sociālajai un politiskajai realitātei, demokrātiskas, izglītojošas un uz sabiedriskām pārmaiņām vērstas prakses, taču, no otras puses, nespēja minētās pārmaiņas panākt un galu galā palikšana noteiktā sistēmā, kuras autonomā zona neitralizē sociālo iesaisti, problēmas vai konfliktus. Šī ambivalence – mākslas sociālā iesaistīšanās, politiskā vai vides kritika, kas sadzīvo ar no aktualizētajām problēmām gluži atšķirīgo neoliberālo realitāti – raisa gan ētiskus, gan estētiskus jautājumus.
Attālinoties no klasiskās estētikas pamata, par vienu no noteicošiem orientieriem laikmetīgajā mākslā kļūst jaunas institucionālisma stratēģijas, ko pārstāv mākslas biennāles. Tās uzrāda, ka, lai darbotos mākslas sistēmā, nepieciešama gan patiesa interese un ideālisms, gan piemērota ideja, iespēju izmantošana un savveida cinisms, un oportūnisms. Tās pārstāv un arī paplašina māksliniecisko vērtību, normu un ieradumu sistēmu un mainīgo globālās mākslas pasaules loģiku – no vienas puses, tiekšanos uz inovatīvo, mobilitāti, atvērtību, ziņkāri, un no otras – neoliberālajām vērtībām un saplūšanu ar šodienas postfordiskās, globālās ekonomikas apstākļiem.

Teksti:

Keti Chukhrov, “On the False Democracy of Contemporary Art”. E-flux Journal #57. September 2014.

Pascal Gielen, “The Biennial a Post-Institution for Immaterial Labour”. Open, No.16. Art Biennial as a Global Phenomenon. Strategies in Neo-Political Times. Ed. Jorinde Seijdelthe. 2009, pp. 8 – 17.



*  *  *


#2 lasīšanas darbnīca
20. 06. 2018.

Eiropa starp Rietumu un postkomunisma krīzi
 
Pēc aukstā kara beigām liberālās demokrātijas modelis figurēja kā vienīgā “normalitātes” sistēma – Rietumi, kuru ietekmei vairs nebija vērā ņemama oponenta, pēc tās sistēmas tiecās pārveidot arī “pārējo” pasauli. Savukārt šī pārējā pasaule imitēja Rietumus ekonomiskajā, sabiedriskajā un ikdienas dzīvē. Taču vīzija par Rietumu civilizāciju kā modernās pasaules dabisko kārtību šodien brūk mūsu acu priekšā – Brexit vai galēji nacionālistisku un populistisku valdību ievēlēšana daudzviet Eiropā ar to izslēdzošo nacionālo identitāšu politiku ir tikai pāris piemēri, kas to apliecina. Pēdējos gados to spilgti uzrādījusi arī migrācijas krīze, kas sevišķi konfrontējusi eiropeisko vīziju par pasauli, kuras robežas ir atvērtas: tās vietā tiek piedzīvota solidaritāšu sadursme un gatavība no jauna celt mūrus tajās pašās vietās, kur pirms trim dekādēm tie tika nojaukti.

Teksti:

Ivan Krastev, “The Unraveling of the Post-1989 Order”. Journal of Democracy. October 2016, Volume 27, Number 4, pp. 5–15.

Magdalena Moskalewicz, “Vanguard of the Future: Mobility, Nationalism and the Postsocialist Condition”. The Travellers: Voyage and Migration in New Art from Central and Eastern Europe. Ed. M. Moskalewicz. 2018, pp. 132–164.



*  *  *


#3 lasīšanas darbnīca
4. 07. 2018.
Antropocēna laikmets: skatījuma maiņa un jaunu savienojumu meklējumi
Antropocēna laikmets tiek uzskatīts par laikmetu, kurā cilvēka, vai drīzāk – noteiktas cilvēku eksistences formas - ietekme uz zemi ir kļuvusi tik spēcīga, ka radījusi ievērojamas klimata pārmaiņas, izmaiņas jūrās, neskaitāmu sugu izzušanu. Klimata pārmaiņu, kapitāla un toksiskuma globālais raksturs ir motivējis dažādu jomu zinātniekus pārskatīt nošķīrumu starp dzīvo un nedzīvo, cilvēku un citiem zemes iemītniekiem. Ar Antropocēna laikmetu var saistīt arī radikālas izmaiņas tajā, kā uztveram vizuālu informāciju. Kā attēli piedalās pasauļu veidošanā? Kā attēli kļūst par veidu, kā domājam, kā attēli piedalās jauna veida zināšanu radīšanā?
 
Teksti:
 
Elizabeth A. Povinelli, “Geontologies: The Figures and the Tactics”. E-flux journal #78 — December 2016.

Irmgard Emmelheinz, “Images Do Not Show: The Desire to See in the Anthropocene”. Art in the Anthropocene: Encounters Among Aesthetics, Politics, Environments and Epistemologies. Ed. H. Davis and E.Turpin, 2015, p.131-142.



*  *  *


#4 lasīšanas darbnīca
25. 07. 2018. 

Sensorais kā estētiskais: maņu un sajūtu pieredze mākslā

Vizuālajai pieredzei mākslā arvien ir dominējoša loma. Tomēr laikmetīgajā mākslā arvien lielāku aktualitāti gūst dažādas citas sensorās pieredzes – smarža, garša, skaņa, pieskāriens u.c. –, kas darbojas arī sinestētiski. Tā kontekstā nereti tiek runāts par “sensuālo pavērsienu” (sensual turn) vai “sensorā atgriešanos”, kas izceļ dažādas maņas un sensoro uztveri kā daļu no mākslas pieredzes, un uzsver, ka tās ir aktīvas nozīmju veidotājas. Šī alternatīvā pieeja ierastajam nošķīrumam starp racionālismu un sensuālismu, kā rakstījis vizuālās mākslas pētnieks V. J. T. Mitčels, aicina kritiski pārskatīt “sensoro higiēnu”, kas fetišizējusi vizualitāti kā mākslas mērķi, un arī vispārējo vizuālās kultūras jēdziena pamatotību.

Teksti:

Patrizia Di Bello and Gabriel Koureas, “Introduction. Other than the Visual”. Art, History and the Senses. 1830 to the Present. 2010, p. 1–17.

Caroline A. Jones, “Sensorium: New media complexities for embodied experience”. Parachute, 2006, No 121, pp. 81–97.



*  *  *


#5 lasīšanas darbnīca
16. 08. 2018.

Feminisms kā ikdienas stratēģijas

Skaļi pieteikusi sevi 70. gados, feminisma kustība pēdējos gados šķiet dzīvīgāka nekā iepriekšējās desmitgadēs. Visuzskatāmāk to var ieraudzīt caur feministu protestiem dažādās valstīs visā pasaulē, kas uzstāj uz sieviešu reproduktīvajām un ekonomiskajām tiesībām vai aizsāk skaļi runāt par problēmām, par kurām līdz šim klusēts, panākot arī ievērojamu rezonansi. Feministi uzstāj, ka politiskās, sociālās, ekonomiskās un kultūras dzīves dažādos aspektos arvien nepieciešamas būtiskas izmaņas, lai mainītu līdzšinējo normatīvo sistēmu, kas joprojām lielā mērā balstās dzimtes nosacījumos. Feminismā “it kā bija revolūcija, tomēr arī nebija. To nevar saukt par neizdošanos, taču tas atsedz, ka patriarhālie, heteronormatīvie jeb dzimtē balstītie ieradumi, kas kultivēti gadsimtiem un ko veidojuši reliģiskie mīti, klusēšana un ekonomiskā dominance pār sievietēm, nav izgaisusi,” raksta poļu filozofe, feministe Eva Majevska. Tāpēc feminisms arī šodien nav vienpusēja pozīcija, bet joprojām tiek veidots, ietverot dažādas prasības un izvēles.

Teksti:

Ewa Majewska, “Feminism Will Not Be Televised”. E-flux Journal #92, June 2018.
https://www.e-flux.com/journal/92/206022/feminism-will-not-be-televised/

Silvia Federici, “Feminism and the Politics of the Common in and Era of Primitive Accumulation”. The Commoner, 2011.



*  *  *


#6 lasīšanas darbnīca
30. 08. 2018.

 
Populisms un mākslas taktikas

Līdz ar ilgstošo neoliberālās politikas krīzi atdzimušais jauna veida gan nacionālistiskais labējā spārna, gan kreisā spārna populisms šodien vairs neraksturo kādu noteiktu politisko pozīciju vai ideoloģiju. Gluži pretēji, populisms izvērš varu, saplūstot dažādiem, pat šķietami pretējiem politiskajiem spēkiem un manipulējot ar uzkonstruētu sabiedrības vairākuma tēlu. Aktuāls ir jautājums arī par mākslas un populisma attiecībām – populistiskas tendences nereti iekļauj gan kritiski ievirzīti, gan realitāti nekritiski atspoguļojoši darbi.
Radniecīgas raizes ir saistītas ar informācijas patiesumu šodienas mediju vidē, kad ziņas bieži kļūst par to surogātu, un arvien grūtāk ir saprast, kā atšķirt patiesu informāciju no faktu manipulācijas. Šai ziņā arvien nozīmīgāku lomu realitātes izprašanā iegūt māksla, darbojoties kā no masu medijiem atšķirīgs informācijas atspoguļojuma veids. Tā uzdod jautājumus par noteikto sociālpolitisko jautājumu aktualitāti un arī virza, lai skatītāji paši uzdod jautājumus, nevis nekritiski pieņem pasniegto, nereti manipulēto informāciju. Māksla kļūst par mediju paplašinājumu – ne tikai estētisku pieredzi, bet veidu, kā izzināt pasauli.

Teksti:

Marco Baravalle, “Art Populism and the Alter-Institutional Turn”. E-flux Journal #89, March 2018.
https://www.e-flux.com/journal/89/182464/art-populism-and-the-alter-institutional-turn/
Alfredo Cramerotti, “WHAT is Aesthetic Journalism?”. Aesthetic Journalism: How to Inform Without Informing. Chicago: Intellect, The University of Chicago Press, 2009, pp. 20–34.



*  *  *


#7 lasīšanas darbnīca
12. 09. 2018.

Laika sistēmas starp nākotni, pagātni un vēsturisko atmiņu

Hronotops, laiktelpas aspekts, ir viena no kultūras pamatstruktūrām. Metaforiski to varētu dēvēt par kultūras termometru. Tradīcijā ietverto kultūru laiku nereti raksturo kā ciklisku, savukārt laikmetīgā kultūra rit lineāri – tas arī skaidro paātrinājuma sajūtu, ko mēs piedzīvojam. Zinātniskā fantastika, kuru iedvesmojusi relativitātes teorija un kvantu mehānika, radusi citas, radošas iespējas laika ritējumam, vispirmām kārtām jau tā izmainīšanai. Amerikāņu zinātniskās fantastikas rakstniece Ursula Le Gvina savā darbā "Šoubiju stāsts" uzrāda vienu šādu iespēju, kas tradicionālo stāstniecību – ikviena radīšanas mīta pamatmetodi – savieno ar problēmām, ar kādām zinātnei būs jāsaskaras nākotnē, kad tā, jādomā, lūkos pārsniegt gaismas ātrumu. Taču, kā apgalvo pati Le Gvina, zinātniskā fantastika ir tikai tagadnes metafora. Tas skaidri parādās Pjēra Norā rakstā "Starp atmiņu un vēsturi", kur šis franču vēsturnieks apgalvo, ka historiogrāfijas – vēstures vēstures – attīstība liecina par plaisu, kāda izveidojusies starp atmiņu, kas reiz bija mūsu kopīgo vērtību nesēja, un historizētās atmiņas apzināšanās, kas nozīmē visu arhivēt, tā vietā, lai atcerētos, kas svarīgs.

Teksti:
 
Ursula K. Le Guin, “The Shobies’ Story”. A Fisherman of the Inland Sea. Harper Prism. 1994.

Pierre Nora, "Between Memory and History". Les Lieux de Mémoire. Representations, Vol. 26 Spring, 1989, pp. 7-24.



*  *  *


# 8. lasīšanas darbnīca
27. 09. 2018. 

Līdzdalība un mākslas “attiecību antagonisms”

Visdažādākie šodienas realitātes jautājumi, kas saistīti ar ekonomiku, pilsoniskajām tiesībām klimata pārmaiņām utml., prasa sabiedrības iesaistīšanos. Amerikāņu rakstniece Rebeka Solnita šīs iesaistīšanās pamatā redz cerību, nevis naivu ticību, ka nākotnē viss būs labāk, bet kritiskajā domāšanā balstītu plašāku skatu uz iespējām, kas liek rīkoties. Pārmaiņas var ietekmēt ne tikai sociālie aktīvisti, bet arī mākslinieki, rakstnieki, zinātnieki, publiskie intelektuāļi un sociālo mediju dalībnieki, padarot noteiktās problēmas redzamas un publiskas. Tas ir pirmais solis, lai panāktu izmaiņas.
Līdzdalības, iesaistīšanās, apmaiņas, komunālās un kooperatīvās prakses, mākslā tiek saistītas ar tā saukto sociālo pavērsienu. Tā ietekmīgākās pieejas ir franču kuratora Nikolā Burjo definētā “attiecību estētika”, kurā māksla objektu vietā rada sociālu „starptelpu”, un mākslas kritiķes Klēras Bišopa analizētais ”attiecību antagonisms”, kas kā taktiku izvēlas konfrontāciju. Tās abas priekšplānā izceļ ētiskas vērtības, kur kompleksi mijiedarbojas sociālie, politiskie, ētiskie un estētiskie aspekti.

Teksti:

Rebecca Solnit, “Hope is an Embrace of the Unknown”. Hope in the Dark. Untold Histories, Wild Possibilities. 2016.

Jason Miller, “ Activism vs. Antagonism: Socially Engaged Art from Bourriaud to Bishop and Beyond”. FIELD: A Journal of Socially-Engaged Art Criticism. Issue 3, Winter 2016.



*  *  *


#9 lasīšanas darbnīca
24. 10. 2018.

Redzamo un neredzamo attēlu pavērsiens

Analizējot mākslu un vizuālo kultūru, jau kopš 90. gadiem bieži sastopama ir atsaukšanās uz t.s. attēlu pavērsienu (pictorial turn), kas izceļ vizualitātes lomu šodienas sociālajā realitātē. "Attēliem piemīt vara, tie tiek iesaistīti ideoloģiskās manipulācijās," raksta mākslas vēsturnieks Viljams Mičels. Skaidrojot, kā darbojas to vara, viņš aicina uzdot nevis jautājumu, ko attēli dara, bet ko tie vēlas, jo tas, ko vēlas attēli, nebūt nav tas, ko tie pauž vai efekts, ko tie rada.

Taču šodien var runāt par jaunu attēlu pavērsienu. "Tie vairs neattēlo, bet ietekmē ikdienas dzīvi, tie mūs novēro un virza mūsu darbības," komentē mākslinieks Trevors Paglens. Ar dažadu digitālo teholoģijām radīti un uztverti, attēli ļauj redzamo realitāti automatizēt nebijušos mērogos. Šodiena ir pārblīvēta ar neredzamo vizuālo kultūru, mehāniski radītajiem attēliem: no policijas automašīnām, uz ēkām, tiltiem, autoceļiem, iepirkšanās centros, reklāmā, rūpniecībām utt. Attēlu ievietošana sociālajos medijos baro masīvo mākslīgā intelekta sistēmu un producē informāciju par to, kā identificēt cilvēkus, atpazīt vietas, objektus, ieradumus, vēlmes, rases, šķiras, dzimumus, ekonomisko statusu, attiecības un daudz ko citu. Tā kā mehanizētās attēlu-darbības nav atkarīgas no cilvēka redzes subjekta, tajās ir grūtāk atpazīt to, kas tās ir - ietekmīgas sociālās regulēšanas sviras, kas kalpo varas interesēm un mehānisms, kā kontrolēt ikdienas dzīvi.

Teksti:

W. J. T. Mitchell, "What Do Pictures Want?”. What Do Pictures Want? The Lives and Loves of Images. 2005. The University of Chicago Press. 2005, pp. 28–48.

Trevor Paglen, “Invisible Images (Your Pictures Are Looking at You)”. The New Inquiry. 2016
https://thenewinquiry.com/invisible-images-your-pictures-are-looking-at-you/







Lasīt vairāk