Runas burbulis
Video, 2008
Adama Līča darba uzmanības centrā ir balss semantikas un valodas pretnostatījums, sabiedriskās telpas un kopienas politiska konstruēšana. „Runas burbulis” sākās kā izmeklēšana Beļģijas balss atpazīšanas tehnoloģiju uzņēmuma Lernout & Hauspie bankrota lietā. Līdzīgi kā citas starptautiskas korporācijas, Lernout & Hauspie bija iluzora kompānija, kurai nauda, utopiskas tehnoloģijas un privātuzņēmēja personības kults palīdzēja uzpūst globālo „burbuli”. 2001. gadā tas pārsprāga. „Runas burbulis” ir īss dialogs starp pārdevēju, kas palicis bez darba un viņa mīļāko – Magdalēnu, kura šķiet kā mākslīgā intelekta radīts futūristisks produkts.
Līčs Adams / Adam Leech (BE)
Amerikā dzimis gleznotājs un video mākslinieks. Viņa glezniecībai raksturīgas atsauces uz puantilismu. Ņemot vērā, ka video sadalāms pikseļos, arī tas tiek interpretēts kā laikmetīga puantilistu tehnika un līdzīgi kā puantilista Žorža Serā darbos, krāsu efekti netiek panākti sajaucot krāsas, bet gan, bet gan pretnostatot punktus jeb pikseļus tā, lai tie optiski saplūstu viens otrā. Šķiet dabiski, ka Līčs pievērsies video darbu un instalāciju veidošanai. Ievietojot viņa darbus globālās ekonomikas kontekstā, Līču īpaši interesē ekonomiskā izgāšanās institūcijās un komercuzņēmumos, kā arī ar to saistītā psiholoģiskā dinamika. Līča darbos „bankrota estētika” nesaudzīgi pretnostatīta Amerikas patoloģiskajam optimismam. Objektīvi aprakstošā līmenī, bez personīgiem komentāriem vai kritikas – kā video, tā uz audekla – Līčs attēlo mūsdienu Amerikas dzīves veidu(s).