Ļauno garu grāmata
Vienkanāla video, 26’24’’, instalācija (uzstāšanās rekvizīti, jaukta tehnika). 2015
“Ļauno garu grāmata” satur vārdus, kārtas un posteņus visiem Gariem, ar ko jebkad sarunājusies Kjāra Fumaja, kā arī Personāžus, kas piederīgi katram Garam, un paņēmienu to izsaukšanai redzamā veidolā. Šobrīd Grāmatā iekļauta visa Kjāras Fumajas radītā Māksla. Un, lai arī viņai piedēvēti daudzi priekšnesumi, šajā dokumentā tie nav salīdzināmi, jo tas satur tos visus. “Grāmatā” apvienots liels skaits personāžu, kuru naratīvus Fumaja iemiesojusi savās līdzšinējās performancēs. Fumaja norādījusi, ka kataloga izstrādē izmantojusi Euzapijas Paladīno palīdzību. Šīs pasaulslavenās 19. gadsimta ekstrasenses un medija seansus, ticot viņas spējām, apmeklējis arī Krievzemes Nikolajs II un Nobela laureāti Marija un Pjērs Kirī. “Grāmatā” Paladīno izsauc garus no Fumajas raibā ļauno garu pulka – aktīvistus, teroristus, frīkšovu aktierus un filozofus, kas visi kādā brīdī pārtop par Fumajas alter ego – kopā pārstāvot buržuāziskās sabiedrības bailes. Mākslinieces kempiskā parodija kļūst apzināti neskaidra, jo anahronisms ir mērķtiecīgs un uz skatuves lāgiem izlaužas nekontrolējama vardarbība. Notikumus novēro un stāsta franču zinātnieks Kamijs Flamarions, Paladīno laikabiedrs un māceklis mediju mākslā, kurš te apliecina, te apšauba to, ko redz. Šis pārpratumu un fragmentācijas punkts ir sarežģītais Fumajas inscenējuma centrs; seansa laikā klātesoši ir arī dažādi atribūti, kas saistīti ar spokiem un pašu mediju – garu izsaukšanas dēlis, iestudējuma rekvizīti un automātiskās rakstības kolāžas. ABCDEFGHIJLMNOPQRSTUVWXYZ Arrivederči.
Par mākslinieci
Kjāra Fumaja (1978, Roma) dzīvo un strādā Milānā. Atpazīstamību ieguvusi ar performancēm un multimediāliem darbiem, kuros figurē ekstrasensorās spējas, antiizrāžu stratēģijas un kontrkultūras ikonas. Viņa piedalījusies Documenta (13) ar itāļu radikālā feminisma literatūrā balstītu performancifrīkšovu simt dienu garumā (“Morālais izstāžu nams”, 2012), izsaukusi anonīmas sievietes garu vēsturiskā mākslas kolekcijā Kverīni- Stampālijas fondā Venēcijā (“Es neteicu, un tas nenozīmēja “Brīdinājums””, 2013) un izveidojusi fiktīvu propagandu par Valērijas Solanasas manifestu S.C.U.M., atdarinot Berluskoni pirmo politisko kampaņu (“Kjāra Fumaja lasa Valēriju Solanasu”, 2013). Piedaloties Kustīgo attēlu biennālē Contour 7, Fumaja pārrakstīja savu dzīvo priekšnesumu vēsturi seansā (“Ļauno garu grāmata”, 2015).