Radījums
Pagrabā paslēptais tēvs * 3. A. 981. J. Sproģis Koknesē. Brīvzemnieka “Mūsu tautas pasakas”
Vecos laikos reiz bija kādā zemē tāda ieraša: vecus ļaudis, kas vairs nespēja pelnīt maizi, tur sita nost, kā vecus zirgus, vai aizveda mežā un nosvieda kā maitas.
Viņos laikos dzīvoja tanī zemē vecs vīriņš, vīram bija dēls un dēlam atkal dēls. Veča dēls jau sāka vērot, ka tēvs vairs nav pilns darba strādnieks, ka tam jau laiks atstāt šo pasauli. Tā vērodams, dēls ņēma dēliņa ragaviņas, uzsēdināja tur savu veco tēvu un vilka uz mežu. Dēla dēliņš tecēja savām ragaviņām pakaļ. Aizvilka dēls tēvu mežā, apgāza raguviņas un sacīja: “Lai nu guļ še ar visām ragaviņām!” Bet dēliņš, mundrs zēns, teica: “Nē, tēt, savas ragaviņas še neatstāšu!” “Kam tad tev vajaga nieka ragaviņu?” “Ja man nebūs ragaviņu, kā tad es tevi dabūšu mežā, kad tu paliksi vecs un nespēcīgs?”
Šādus vārdus izdzirdis, veča dēls palika domīgs. “Vai re,” tas domā, “paša dēls sola man tādu pašu galu, kādu še padaru savam tēvam. Nē, tā nav labi!” Dēls paņēma tēvu, uzsēdināja atkal uz ragaviņām un vilka atpakaļ uz mājām. Bet mājās dēls nedrīkstēja, visiem redzot, turēt savu nespēcīgo tēvu; viņš to tādēļ paņēma un ielika pagrabā, un deva tam tur ēst un dzert. Pēc kāda laika izcēlās tanī pašā zemē liels bads. Rudzu vairs nebija nevienam ne graudiņa; miežu retam kādam kāda drusciņa. Vectēvs pagrabā jau labu laiku manīt manīja, ka nav labi, jo dēls tam deva tikai pa bišķīšam miežu maizi vien.
Reiz vectēvs prasīja dēlam: “Kāpēc tu man vairs nedod ne gabaliņa rudzu maizes?” Dēls atteica: “Visā zemē liels bads; rudzu nav vairs nevienam ne graudiņa; tādēļ bēdas lielas, jo nav ne vien ko ēst, bet arī ne saujiņas, ko iesēt zemē.” “Grūti laiki,” sacīja vecis; “bet klausies dēls, ko tev pamācīšu, lai tu varētu dabūt rudzu jel sēklas tiesai. Nojum pusriju un izkul no jauna vecos jumta salmus, tad redzēsi, cik tur būs vēl graudu iekšā.”
Dēls darīja, kā lika tēvs: nojuma pusriju, izkūla no jauna vecos jumta salmus un dabūja veselu stopu rudzu graudu. To izdarījis, dēls gāja atkal pie tēva pagrabā un sacīja, ka viņš izkūlis no veciem rijas jumta salmiem veselu stopu rudzu. Tēvs sacīja: “Nojum otru rijas pusi un izkul no jauna vecos jumta salmus, tad redzēsi, cik tur būs vēl graudu iekšā.” Dēls darīja, kā lika tēvs: nojuma otru rijas pusi un izkūla no jauna vecos rijas salmus un dabūja atkal veselu stopu rudzu graudu.
Nu tēvs sacīja: “lesēj nu rudzus!” Dēls iesēja rudzus, un tam otro vasaru izauga ļoti brangi rudzi, kas tam deva jau labi daudz sēklas nākošam gadam. Veča dēla rudzus redzēdami, visi bada zemes ļaudis brīnēt brīnējās, no kurienes šim cēlušies rudzi, jo nevienam citam nebija ne graudiņa. Izdzirda par šiem rudziem pats zemes lielskungs, pavēlēja atsaukt pašu rudzu audzinātāju un prasīja: “Kur tu ņēmi veselu rudzu lauku, jo nevienam pašam visā zemē rudzu nav ne graudiņa?”
Padomāja dēls brītiņu, un dūšu saņēmis, izteica visu, kas bijis, ka vecais tēvs tam devis labu padomu. Bet lielskungs nu prasa: “Kur tad tavs tēvs ir, ka to nemaz neredz?” Dēls atbild: “Es to turu pagrabā!” Nu tik lielskungs un visi citi tās zemes ļaudis palika gudrāki, redzēdami, ka arī veči der – der labam, gudram padomam. No tā laika nekur vairs ļaudis negalināja savus nespēcīgos večus.
Performance
Viņa sēž uz krēsla
>> Eduarda Smiļģa Teātra muzejā
Vidējais dzīves ilgums Latvijā ir nepilni 75 gadi. Tās ir 27 320 dienas, kurās no rīta pieceļamies, izmantojam labierīcības, nomazgājamies, sapošamies, paēdam un dodamies ikdienas gaitās, lai vakarā vēlreiz veiktu to visu tikai apgrieztā secībā. Tās ir vienmuļas darbības, kurām parasti pievēršam uzmanību tikai tad, kad, kaut kādu iemeslu dēļ, to veikšana sagādā grūtības.
Performanci "Viņa sēž uz krēsla" iedvesmoja Pasaules Veselības organizācijas izstrādātā mērvienība aprūpes nepieciešamībai, kura aplūko sešas ikdienas dzīves darbības: mazgāšanās, apģērbšanās, paēšana, apgulšanās/piecelšanās no gultas, labierīcību izmantošana un pārvietošanās pa istabu. Lai būtu iespējams labāk noteikt vai ir nepieciešama aprūpe, tiek novērtēta cilvēka spēja sekmīgi veikt minētās darbības.
Performancē bijušās Latvijas Nacionālās operas un Rīgas Opertes teātra baleta mākslinieces izpilda šīs ikdienišķās darbības, pārvēršot tās nelielos priekšnesumos. Tā ir vienlaikus šo darbību slavinājums un iespēja apcerēt kustību un novecošanas attiecības, kas baleta pasaulē ir īpaši saasinātas, jo dejotāju skatuves mūžs ir salīdzinoši īss.
Performance tapa sadarbībā ar horegorāfu Rūdolfu Gediņu un baleta māksliniecēm Inesi Čaču, Marutu Dingu, Dagniju Jaunkalni, Janīnu Nurku un Dzidru Treiju.