Andris Eglītis. Poētiskās izpētes laboratorija. Audekls, želatīns, pelējums, kālija permanganāts, 2017
Poētiskās izpētes laboratorija
Audekls, želatīns, pelējums, kālija permanganāts, 2017
Raksturojot savu darbu, Andris Eglītis izvēlas citēt fragmentu no Teodora Zeldina intervijas:
„RL: …Ar ko cilvēki atšķiras no dzīvniekiem, augiem, sēnēm, mašīnām?
Zeldins: Es teiktu, ka viņiem piemīt iztēle un zinātkāre un tas liek viņiem domāt, ka pasaule nav tāda, kāda tā izskatās.”
(No Arņa Rītupa intervijas ar Oksfordas vēsturnieku Teodoru Zeldinu žurnālā „Rīgas laiks”, 2017 / jūnijs,19. lpp.).
Pavadot vasaras Drustos − Latvijas dabas nostūrī bez kārtīga piebraucamā ceļa – Eglītis pazūd „savvaļā”, mēģinot sadzīvot ar pašpietiekamo dabas vidi gan pazemīgi ieklausoties, vērojot un ļaujoties, gan spirinoties pretī un atkarojot savas teritorijas. Dabai tiek piedāvāta arī līdzvērtīga loma mākslinieka darbu tapšanā, aicinot tai demonstrēt gan sava veida iztēli, gan zinātkāri. Sapludinot nejaušību ar likumsakarību, savvaļas dīķī, purvā, mežā un pļavā ilgākā laika periodā top lielformāta gleznas, uz kurām savus nospiedumus atstāj saule, vējš, lietus, kukaiņi, putni un zvēri, ļaujot pašam Eglītim izkāpt no antropocentriskā radītāja lomas un sajusties kā vienai no dabas radībiņām.
Par mākslinieku
Mākslinieks Andris Eglītis (dz. 1981, Rīgā, Latvijā) dzīvo un strādā Rīgā un Drustu pagastā. Lai gan Eglītis par savu galveno mākslas mediju ir izvēlējies glezniecību, viņš labprāt veido arī tēlniecības darbus, dažkārt izmantojot brīvdabas studijai kaimiņos dzīvojošās bebru kolonijas palīdzību un veidojot arhitektoniska rakstura etīdes kā uzstādījumus gleznām. Viņa darbus caurvij interese par materiālā un nemateriālā attiecībām, kā arī estētiskas formas un praktiskā (ne) lietojuma mijiedarbība. 2013. gadā Eglītis ieguva Purvīša balvu par izstādi „Zemes darbi”. 2015. gadā kopā ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu pārstāvēja Latviju 56. Venēcijas mākslas biennālē. Tuvākajā laikā mākslinieks plāno atklāt savvaļas mākslas telpu Drustu pagasta lauku teritorijā.
Teksts: Solvita Krese