Intīmā saite, ko saucam par draudzību, spēj pārvarēt dažādību, valstu robežas un sienas, ko uzceļ kultūru atšķirības, aizspriedumi un stāsti, ko dažādās kopienās stāsta par citām. Šie stāsti vienlaicīgi vieno, labāk saprotot savu piederību, un šķir, kad valstu vai vērtību robeža nav pārkāpjama. Gadās, ka draugu zaudējam, kad dzīves notikumi attālina viņu laikā vai telpā. Taču vislielākais attālums bieži vien rodas starp cilvēkiem, kuri fiziski atrodas cits citam tuvu. Katram ir savs stāsts par pasauli, vēsturi un mūsu vietu tajā, tomēr atšķirīgo stāstu sākotne ir viena – tie ir notikumi, kas piedzīvoti kopā, un viena vienīga kopīga nākotne.
Īpaši spilgti kopīgās pasaules atšķirības parādās dažādu etnisko un valodisko grupu kolektīvajās identitātēs. Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs vēsturiski vienmēr bijis daudzveidīgs, taču par īpaši plašu etnisku dažādību, kas nepastarpināti veidojusi šodienas Latvijas sabiedrību un īpatnējā veidā noteikusi tās dihotomisko struktūru, varam runāt padomju perioda kontekstā, kad Latvijā ieradās dažādu tautu pārstāvji gan no Padomju Savienības okupētajām teritorijām, gan satelītvalstīm un sociālismu atbalstošām zemēm ne vien Eiropā, bet arī Āfrikā. Sabiedriskajā domā etniskā dažādība jau izsenis drīzāk uztverta kā drauds, nevis ieguvums vai arī tikusi ignorēta publiskajā telpā, aizstājot to ar aptuvenu nošķīrumu starp krieviski un latviski runājošām sabiedrības daļām.
Attiecībās ar citām etniskajām kopienām, kuru stāsti un viedoklis reti kad dzirdami publiskajā telpā un kuru dzīves rit paralēli un bieži vien garām valdošajām politiskajām debatēm, ģeopolitiskie satricinājumi, īpaši, Krievijas iebrukums Ukrainā un politisko represiju pastiprināšanās Krievijā un Baltkrievijā, ir iezīmējuši jaunu pagrieziena punktu – arvien dziļāka top aiza starp “svešo” un “savējo” un arvien šaurāks savelkas savējo pulks. Atšķirīgas informācijas telpas un ilgstoša dzīve krasi atšķirīgos vēstures naratīvos veicinājusi vēl nepieredzētu segregāciju, kas atklājusi vairāku desmitu gadu laikā samilzušas problēmas Latvijas sadrumstalotajā sabiedrībā.
Pasākumu programma “Vistālākās draudzības ir tepat” centīsies aizaudzēt radušās plaisas un satuvināt tos, kuri attālinājušies. Savulaik tirgus laukums bija vieta, kur tikties, izstāstīt un uzklausīt stāstus, dalīties savās pārdomās par tiem, strīdēties, pierādīt, pārliecināt un pārliecināties, iegūstot jaunus domu biedrus un stiprinot attiecības ar jau esošajiem. Ciešā sadarbībā un sarunās ar kopienu pārstāvjiem programma pievērsīsies afrolatviešu, ukraiņu, baltkrievu un krievu kopienas dzīvotajai pieredzei Latvijā, uzmanību vēršot uz pašai kopienai svarīgiem jautājumiem. Tomēr “Vistālākās draudzības ir tepat” ir atvērts jebkuram un jebkurai kopienai, piedāvājot vietu, kur apmainīties ar zināšanām un stāstiem gan pasākumu laikā, gan ārpus tiem, apmeklējot Vidzemes tirgu un festivālā Survival Kit 14 ierīkoto ziedojumu tējas stendu.
Lai pagātnes analīze šajās sarunās kalpotu par atspēriena punktu tālākas un labākas kopīgās nākotnes iztēlošanai, trīs no gaidāmajām sarunām tiek veidotas kopā ar vairākiem sociāli aktīviem jauniešiem un aicinās pārdomāt labākas globālās kopdzīves scenārijus, sadarbojoties ar ukraiņu, baltkrievu un krievu kopienām un mazākumtautību skolām.
Kāda un vai vispār ir kopienu pašidentitāte un kā to savienot ar piederību plašākai sabiedrībai? Kā veidot cieņpilnas starpkulturālas attiecības, kas dod vietu savstarpējām atšķirībām, bet, saglabājot atšķirīgo, neatsvešina? Mums visapkārt ir stāsti, kas, lai arī krietni atšķirīgi, vēsta par vienu un to pašu – par būšanu cilvēkam.
Sofija Kozlova