Hrisanti Kumjanaki (1985, Herakliona) ir māksliniece, kura dzīvo un strādā Atēnās. Viņas darbi pēta tulkojuma ideju, neverbālo komunikāciju, radot simbolu sistēmas, šifrus, partitūras un alfabētus. Māksliniece pārskata un manipulē ar globālās vizuālās valodas priekšrakstiem un metodēm, radot jaunus naratīvus, kas apcer mainīgo laikmetu, rosina veidot dialogus un komunikācijas sistēmas. Tāpēc viņa bieži sadarbojas ar citiem profesionāļiem, piemēram, dejotājiem, aktieriem, arhitektiem un mūziķiem, kuri aktīvi iesaistās projektu īstenošanā. Kumjanaki galvenokārt veido instalācijas, kurās apvienoti dažādi mediji, piemēram, skulptūras, zīmējumi, grafikas, video, skaņa un performance. Viņas darbi ir izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs muzejos un galerijās visā pasaulē. 2012. gadā kopā ar Kosmasu Nikolau un Pakiju Vlasopulu viņa nodibināja mākslinieku vadīto galeriju “3 137” Atēnās, kur darbojas joprojām.
Nost ar abstrakto. Lai dzīvo gaistošais!
Zīmējumi, 2016–2022
“Nost ar abstrakto. Lai dzīvo gaistošais!” ir daļa no darbu sērijas, kuras nosaukums aizgūts no saukļa Parīzes ielās 1968. gada maijā. Darbā apkopotos saukļus māksliniece atradusi pēdējo mēnešu laikā Atēnu ielās un Rīgā sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru. Darbs ievieš jaunu grafisku kodu, jaunu alfabētu un jaunu fontu, kas ir jāatšifrē. Alfabēta burtus nomaina ideālo pilsētu plāni, ko izstrādājuši renesanses laika arhitekti 15.–16. gadsimtā (tostarp Filarete, Fra Džokondo, Džirolamo Magi un Džordžo Vasari), kad tā laika intensīvo kultūras satricinājumu ietekmē uzplauka utopisms un alternatīvu dzīves veidu meklējumi. Viņu plāni nerealizējās. Taču daži no tiem, lai arī neīstenoti, iedvesmoja radīt citas “ideālās pilsētas”, kas gan vēlāk atkal tika noraidītas; šie potenciālo pilsētu plāni iemiesoja nevainojami sakārtotu pilsētvidi un ideālu dzīvi.
Darbā tiek pētītas attiecības starp publiskās runas un teksta idejām un centieniem, masu demonstrācijām un ideālas sabiedrības koncepciju. Doma par status quo sagraušanu rokrokā ar nepakļaušanos un iztēli. Šeit valoda tiek pakļauta dekonstrukcijai un prezentēta kā nerealizēti aicinājumi, tādējādi rosinot pārskatīt valodu praksē vai iztēlē. “Sienas”, ko nemitīgi pārklāj arvien jauni saukļi, tiek atkal un atkal pārdefinētas, vienmēr apšaubot to pašreizējo saturu.