Marina Napruškina (1981, Minska) ir māksliniece, feministe un aktīviste. Viņas daudzveidīgā mākslinieciskā prakse ietver video, performances, zīmējumus, instalācijas un tekstus. Napruškina pārsvarā strādā ārpus institūcijām, galvenokārt sadarbojoties ar kopienām un aktīvistu organizācijām. Viņa koncentrējas uz jaunu formātu, struktūru un organizāciju radīšanu, kas balstās uz iniciatīvu un organizāciju partnerību teorijā un praksē. 2007. gadā Napruškina nodibināja Antipropagandas biroju, tas koncentrējas uz varas struktūrām nacionālajās valstīs. 2013. gadā Napruškina uzsāka “Neue Nachbarschaft/Moabit” iniciatīvu, kas kļuva par vienu no lielākajām organizācijā Berlīnē un izveidoja spēcīgu kopienu, kurā apvienojās cilvēki gan ar migrantu un bēgļu izcelsmi, gan bez tās.
Es gribu prezidentu
Instalācija, 2021
Napruškinas “Es gribu prezidentu” atsaucas uz masveida protestiem pret Lukašenko valdību viņas dzimtajā Baltkrievijā, kas notika 2020. gada vasarā un rudenī. Protestētāju miermīlīgajās akcijās lielākoties piedalījās sievietes. Baltkrievu filozofe Olga Šparaga šo kustību dēvē par “revolūciju, kas turpinās” un “postnacionālo revolūciju”.
Mākslinieces darbs ir veltījums Zojas Leonardas 1992. gada fundamentālajam darbam “Es gribu prezidentu”, kas atkāpjas no baltās, patriarhālās, ortodoksiju noteicošās politikas un aicina uz jaunu, plurālistiskāku un iekļaujošāku politisko tēlainību. Tas ir veltījums arī mūziķei un aktīvistei Marijai Koļesņikovai, kura kopš 2020. gada ir notiesāta uz vienpadsmit gadiem un atrodas ieslodzījumā Baltkrievijā. Tāpat Napruškina savā darbā mēģina iztēloties jauna veida politiķi. Teksts vēstī arī par steidzamo nepieciešamību pārdomāt politiskos jēdzienus, reprezentāciju un galu galā arī pārvaldību. Savukārt darba vizuālos motīvus iedvesmojusi tradicionālā Maljavankas glezniecības tehnika un ziedu motīvi, kas bija izplatīti Baltkrievijas ciemos pagājušā gadsimta vidū un ko galvenokārt darināja sievietes.