Krišs Salmanis (1977, Rīga) strādā video, animācijas un instalāciju jomā. Savā pēdējā personālizstādē “Konstrukcija” Salmanis rādīja darbus, kuros attēloti neveiksmīgi mēģinājumi iekļauties vietējā dzīvē A4 mākslinieku rezidences laikā Čendu pilsētā Ķīnā. Salmanis pārstāvēja Latviju 55. Venēcijas mākslas biennālē un 2017. gadā saņēma Purvīša balvu. Darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja un Igaunijas Mākslas muzeja kolekcijā.
Pamodini mani, kad viss beidzies
Krāsotāju plēve, motors, elektronika, 2022
Krievijas pilna mēroga karš pret Ukrainu turpina šokēt ar vēstures grāmatās lasītām viduslaiku metodēm un apzinātu nežēlību, kam, šķiet, nav vietas 21. gadsimta augstās-precizitātes kiber-kripto pasaulē. Sekoju ziņām un analītiķiem, redzu karu gandrīz tiešraidē, skatos attēlus, ko negribētu redzēt, un iztēlojos, ko negribētu pieredzēt. Prāts kliedz kā Ivara Šteinberga dzejolis “Pasaules kauns”, līdz nogurst un grib tikai izslēgties, līdz viss būs pagājis.
Kā gribētos, lai kataloga atvēršanas brīdī šis darbs vairs nebūtu laikmetīgs.
Stratēģiskā pacietība
Ūdens piles, 2022
Ikvakara analītiķis mierina un cenšas uzmundrināt, stāstot, ka Ukrainai veiksies labāk, kad ieradīsies solītie ieroči un būs apmācītas to apkalpes. Mēs saprotam, ka tas nevar notikt ātri. Tomēr ik vakaru prasām – kad, kad, kad? Analītiķis atbild – drīz. Bet, kamēr ukraiņi bruņojas ar taktiskajām raķetēm, mums esot jābruņojas ar pacietību. Stratēģisko.