Pēdējās divās desmitgades Sūzana Filipsa (1965, Glāzgova) ir pētījusi skaņas psiholoģisko un skulpturālo potenciālu. Mākslinieces radītās imersīvās arhitektūras un dziesmu vides padziļina apmeklētāju saikni ar apkārtni, vienlaikus iedvesmojot introspekcijai. Filipsas izvēlētā mūzika, sākot no XVI gadsimta balādēm un īru tautas melodijām līdz pat Deivida Bovija dziesmai “Ziggy Stardust”, ir īpaši pielāgota telpai, kurā darbs atrodas. Pēc mākslinieces domām, “ikviens cilvēks var identificēties ar cilvēka balsi, un, dzirdot balsi bez pavadījuma, jo īpaši, ja tā ir netrenēta, pat ja tā dzied dziesmu, kuru jūs nezināt, var raisīties patiešām spēcīgas atmiņas un asociācijas”. Lai gan Filipsa dzied daudzus savus skaņdarbus, tas, ka viņai ir netrenēta, parasta balss, ir būtisks viņas daiļrades elements. Lai gan katrs skaņdarbs ir unikāls, sižeti un atsauces atkārtojas – zaudējums, ilgas, cerības un atgriešanās tēmas. Šie universālie naratīvi izraisa personiskas reakcijas, vienlaikus uz laiku pārvarot plaisu starp individuālo un kolektīvo, kā arī starp iekšējo un ārējo.
Filipsa studējusi tēlniecību Džordanstounas Dankana mākslas koledžā Dandī un ieguvusi maģistra grādu tēlotājmākslā Ulsteras Universitātē. Viņas darbi ir izstādīti dažādās institūcijās un biennālēs, piemēram, Melburnas starptautiskajā biennālē (1999), “Manifesta 3” Ļubļanā (2000), Tirānas biennālē (2001), “Tate” triennālē (2003), 16. Sidnejas biennālē (2008). 2010. gadā viņas darbus pasūtīja Solomona R. Gugenheima muzejs Ņujorkā. 2013. gadā Filipsas darbi tika iekļauti izstādē “Soundings: A Contemporary Score”, kas bija pirmā vērienīgā skaņu mākslas izstāde Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. 2010. gadā saņēmusi Tērnera balvu, un tā bija pirmā reize, kad prestižā balva tika piešķirta skaņu mākslas darbam.
Divas māsas
Skaņas instalācija, 2009
“Divas māsas” ir piecu kanālu skaņas instalācija, kas stāsta par noslīkšanu un skar zaudējuma un sēru tēmu. Balāde “Vējš un lietus” (The Wind and the Rain) ir pazīstama jau daudzus gadsimtus, un to dzied arī mūsdienās. Tās pirmsākumi meklējami Skotijā un Īrijā, 1656. gadā tā tika publicēta ar nosaukumu “Divas māsas” (The Twa Sisters) Roberta Džeimisona balāžu un dziesmu krājumā “Popular Ballads and Songs”. Dziesmai ir daudz versiju, bet tās būtība ir nemainīga. Stāsts ir par māsas slepkavību, kad viena māsa greizsirdības dusmās noslīcina otru. Upe nes mirušās māsas noslīkušo ķermeni līdz mirstīgajās atliekām uzduras vijolnieks. No viņas kauliem un matiem viņš darina vijoli, bet tā spēj spēlēt tikai balādi “Vējš un lietus”.