Brīvība nav tikai neatkarība. Brīvība ir griba, spēja un atbildība lietot savu balsi, lai izteiktos un rīkotos kopīgā labuma vārdā. Runas brīvības un informācijas pieejamības principi ir demokrātiskas sabiedrības pamatā, tādēļ tie nereti veido redzamāko konfliktu un sadursmju lauku ne tikai šodienas Krievijā vai Baltkrievijā, vai 80. gadu Baltijā, bet arī ikdienā, mēģinot vienoties par komunikācijas principiem starp draugiem vai tuviniekiem. Pateicoties tehnoloģiju attīstībai, nākuši klāt jauni izaicinājumi - informācijas pārbagātība, izsekošana, atcelšanas kultūra, (dziļ)viltojumi, “burbuļi”, tomēr, ja vēl deviņdesmito gadu vidū komunikācijas jomā brīvību augstu vērtēja vairāk nekā piektdaļa līdzpilsoņu, mūsu gadsimta pētījumi rāda, ka šo principu par svarīgu atzīst mazāk nekā 10% Latvijas iedzīvotāju. Žurnālistikā brīvību vairāk vai mazāk precīzi regulē profesionālās ētikas kodi, kas liek pieturēties pie objektivitātes, cienīt otru, tai skaitā atklājot informācijas veidošanās ceļus un avotus, tomēr arvien vairāk ir situāciju, kurā pārliecība, sirdsapziņa vai pat jaunieviesti noteikumi nonāk ar šo principu konfliktā. Kā rīkoties? Kā nomērīt kopīgo labumu? Un vai atbildīga mākslinieka emocionālais vēstījums post-patiesības krīzes apstākļos nav uzticamāks nekā populista izrādi atspoguļot spiestā žurnālista sniegums?
Par to sarunā ar komunikācijas pētnieci Ilvu Skulti, žurnālisti Ritu Rudušu, mākslinieci Sabīni Šnē, horeogrāfi Darju Kalašņikovu un mākslinieču apvienību “Stichit” – Rufinu Bazlovu un Sofiju Točaru – runājām diskusijā, kas bija veltīta Atmodas mantojumam komunikācijas pricipu jomā, laikmetīgās mākslas lomai sociāli politisko jautājumu atspoguļošanā un mūsdienu problēmām žurnālistikas ētikas praksē.
Pēc diskusijas tika izrādīta arī padomju Ukrainas ievērojamākā dokumentālā kino mākslinieka Dzigas Vertova paradigmātiskā filma “Cilvēks ar kinokameru” – dokumentālā avangarda paraugs, apzināts eksperiments, kas estētisku iemeslu dēļ nav balstīts nekādā scenārijā, portretējot Ukrainas lielpilsētu – Odesas, Harkivas un Kijivas –, kā arī PSRS galvaspilsētas Maskavas ikdienu mehanizētā poēmā, kas veltīts strādnieku šķirai un industrializācijai. Ietekmējoties no marksistiskās ideoloģijas un padomju urbānajiem ideāliem, Vertovs filmā "Cilvēks ar kinokameru" rada simfoniju, kuras pamatā ir cilvēka un mašīnas simbioze, kas atklājas strādnieka ikdienā.
Pats Vertovs par filmas ieceri saka: “Šī eksperimentālā filma ir veidota, lai radītu patiesu, starptautisku, visaptverošu kino valodu, pilnīgi nošķirot to no teātra un literatūras valodas.”
Filmas seanss tika rīkots sadarbībā ar Oleksandra Dovženko Nacionālo kino centru Ukrainā.
Ilva Skulte ieguvusi filologa izglītību,strādājusi kultūras žurnālistikā un komunikācijas un mediju pētniecības jomā dažādās Latvijas augstskolās. Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore.
Rita Ruduša ir Latvijas žurnālistikas veterāne, kura sāka darba gaitas vienlaikus ar brīvās preses dzimšanu Latvijā – deviņdesmito gadu sākumā. Viņas biogrāfijā ir laikraksts “Diena”, žurnāls “Rīgas laiks” un Latvijas Televīzija. Dzīves un darba ģeogrāfija – speciālkorespondente Maskavā un Londonā, raidījumu vadītāja Prāgā, redaktore Rīgā. Rita Ruduša ir vadījusi divas nozīmīgas žurnālistu organizācijas – Latvijas Žurnālistu asociāciju un Baltijas Mediju izcilības centru, ir grāmatu “Pagrīdes citādība” un “Latvijas mediju arheoloģija” autore un scenāriste filmai “Homo Sovieticus”.
Sabīne Šnē šobrīd dzīvo un strādā Rīgā. Mākslinieciskajā praksē viņa konstruē vizuālus stāstus, kuros pēta kultūras un dabas krustpunktus, balstoties vēsturiskās un laikmetīgās idejās. Sabīne Šnē ieguvusi bakalaura grādu un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas apakšnozarē. Viņa ir piedalījusies vairākās grupu izstādēs un mākslas projektos Latvijā un ārvalstīs.
Sofija Točara ir ieguvusi mākslas un arhitektūras vēstures maģistra grādu Kārļa Universitātē Prāgā. Studiju laikā viņa strādāja par programmas asistenti Laikmetīgās mākslas centrā “Futura” un gidi Lobkoviča kolekcijās. Pēc tam Sofija kļuva par daļu no Prāgas Pilsoniskās sabiedrības centra, kur viņa koordinēja vizuālās komunikācijas projektus un pasākumus Austrumeiropā un Vidusāzijā. Pēdējos gados Sofija aktīvi darbojusies dokumentālo filmu industrijā un kūrējusi aktīvistu projektus un izstādes.
Rufina Bazlova ir Prāgā dzīvojoša baltkrievu māksliniece, kas strādā ar ilustrāciju, sociālo mākslu, scenogrāfiju un performanci. Rufina ieguva starptautisku atpazīstamību ar darbu sēriju “Baltkrievu izšūšanas vēsture”, kurā, izmantojot tradicionālo tautas izšūšanas tehniku, viņa attēloja miermīlīgos protestus Baltkrievijā. Māksliniece ir pazīstama arī kā izšūtā komiksa “Ženokol Feminnature” autore, kurā pētīta tautas tradīcijās klātesošā feminisma tēma.
Darja Kalašņikova māksliniece, politiskā aktīviste un bijusī vingrotāja no Luhanskas, Ukrainā. Viņa nav bijusi mājās, kopš krievi 2014. gadā okupēja viņas dzimto reģionu. Toreizējā okupācija bija atbilde uz “Eiromaidana” kustību, kuras viena no dibinātājām un galvenajām organizatorēm bija pati māksliniece. Pašlaik viņa pārdzīvo savu otro karu.