en

Sabīne Šnē

Sabīne Šnē (1996, Rīga) šobrīd dzīvo un strādā Rīgā. Mākslinieciskajā praksē viņa konstruē vizuālus stāstus, kuros pēta kultūras un dabas krustpunktus, balstoties vēsturiskās un laikmetīgās idejās. Šnē interesē cilvēka un dabas attiecības, to savstarpējā saistība. Mākslas darbos tiek attēloti cilvēku paradumi, vēlmes, viņu darbības atstātās pēdas un ietekme uz apkārtējo vidi. Darba saturs nosaka galarezultātu, bet pārsvarā viņa strādā ar digitāliem medijiem. Sabīne Šnē ieguvusi bakalaura grādu (2020) un maģistra grādu (2022) Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas apakšnozarē. Viņa ir piedalījusies vairākās grupu izstādēs un mākslas projektos Latvijā un ārvalstīs.

PACEL SAVU DZELTENO VAINAGU
Jauktu mediju instalācija, 2022

 
Ko nozīmē būt zemei, kad uz tās dzīvo cilvēki?
Jautājumu uzdot iedvesmoja ekoloģiskas ievirzes sabiedriskas organizācijas, kas parādījās Padomju Savienībā iekļautajās valstīs pagājušā gadsimta 80. gados un cīnījās par veselīgu apkārtējo vidi. To organizētās akcijas sniedza iespēju cilvēkiem sanākt kopā un protestēt pret tālāku vides piesārņošanu. Cilvēki cīnījās par dabas tiesībām pastāvēt, saglabāties un atjaunoties, vienlaikus cīnīdamies arī par savām tiesībām.
Dažādas vides aizsardzības kustības aktīvi sāka darboties 20. gadsimta 70. gados. Pāris desmitgades pirms tam britu rakstnieks Arturs Konans Doils (Sir Arthur Conan Doyle) sarakstīja zinātniskās fantastikas stāstu “Kad pasaule kliedza” (When the World Screamed, 1928). Tajā vēstīts par profesoru, kurš ir pārliecināts, ka Zeme ir dzīva būtne. Viņš vēlas to brīdināt par cilvēku klātbūtni, ieurbjoties tās mantijā un to pamodinot. Stāsta beigās Zeme pamostas un skaļi kliedz.
“Pacel savu dzelteno vainagu” sastāv no video un objektiem, kuros attēlotas dažādas zemes daļas un cilvēku klātbūtne tajās. Šī zeme nav dieviete vai Zemes Māte, bet drīzāk kiborgs, kurā saplūst identitātes, dzimumi un robežas starp dzīvo un nedzīvo.